21 -a bērza pīckiņa . Neņēmu vis kuru katru , kas pagadījās ceļā . Blandījos pa mežmalām , aizaugušiem grāvjiem , pļavām un vecām cirsmām . Katru, kura puslīdz patika , atzīmēju , apsienot ar lenti . Tad sākās pats atbildīgākais  - rūpīgi izrakt , nesabojājot sakņu sistēmu .   Raku laukā ar visām velēnām . Stiepu klēpī , pār plecu , padusēs , vedu ar autiņu , stūmu ar ķerru . Kā tik es nemāžojos . Skatam bija jābūt pa rubli . Stādīju ceļa malā pie savas mājas  (nu jau kur tie gadi , kā bijušās) . Atsēju pie mietiņiem , laistīju un appļāvu . Starp bērziem stādiju kadiķus . Diemžēl ieaugās tikai divi . Toties kādi !!  Pirmajā gadā astoņus bērzeļus izbraukāja un aplauza vietējais mežsargs , kurš , pilnā būdams , ar autiņu neizņēma līkumu . Žēl , bet varbūt arī labi , ka manis tobrīd nebija mājās . Pie reizes būtu "iestādījis" pašu mežsargu . Vietējie tagad saka , ka aleju esot nosaukuši manā vārdā . Oho ?! Tai brīdī pieķēru sevi tā kā dižojamies , tā kā lielamies . Galva augšā , krūtis uz priekšu , spārni izplesti . Tu redzējies ? Bet vispār jau neslikti skan - Marša aleja ! Tā kā kosmonauts , tā kā kāds varonis . Uh , būtu tai brīdī man pie rokas kāds ordenis , da kaut vai kartupelis , goč pendel sev uzkabinātu . Kautgan - kas tā par aleju , kurai koki ir tikai gar vienu malu .

Kad piegāju klāt , bērziem klusi nočabēja lapas . Laikam uzpūta viegls rīta vējiņš . Bet varbūt viņi mani tā sveicināja ?

Un te nu viņi ir . Pēc 12 gadiem . Mani skaistuļi :))