wah! reti kad kopēju svešus tekstus.... bet jitamo gribējās piefiksēt ;)

(c) no kāda vīrieša profila teksta ne šajā portālā ;)

Mīlēt, ko maz tas nozīmē? Vai ir kāds, kas tiešām no sirds spēj šo vārdu nodefinēt? Ja kāds tāds ir, tad es no visas sirds, tā teikt, noceltu cepuri viņa priekšā, jo tikt skaidrībā ar savām jūtām, tas ir jāmāk!

Runājot par mani, vēl tagad nezinu, mīlu vai nē, un es pilnīgi noteikti esmu pieskaitāms grupiņā pie cilvēkiem, kas nespēj šo vārdu nodefinēt, taču, es lieliski spēju izskaidrot to, ko nozīmē iemīlēties, un tas noteikti nav tas pats, kas mīlēt.

Tas ir kaut kas apburošs. Viss sākas no nekā, no kāda pavirša smaida, netīšas uzgrūšanās virsū mūžam piebāztajā autobusā vai gluži vienkārši no parastas vēstulītes savā e- pastkastītē, ar tekstu : „Kā iet, ko dari?”

Viss sākas nevainīgi un maigi, līdz pamazām tu jūti, ka kaut kas ir mainījies, vairs nav kā iepriekš. Tas paviršais smaids liek tev nosarkt, tā parastā vēstulīte, liek tev samulsts, neļaujot izteikt neviena vārda vai vēl trakāk, tas nejaušais uzgrūdiens pārvēršas par burvīgi maigu pieskārienu, kas liek sakustēties tauriņu pulkam tavā vēderā. Tev šķiet vairāk nav kur sprukt, trakāk jau vairs nebūs, tu konstatē : „Esmu iemīlējies”, bet tu kļūdies, te tā iemīlēšanās tikai veidojās. Trakāk vēl tikai būs.

Pirmās sarunas- tavs mulsums neizskaidrojams, tev šķiet, ka viņš uzskata tevi par galīgi jocīgu, taču tā nav, pirmie apskāvieni- tev šķiet, ka tavs vēders ir jau apmetis kūleni un tad nāk pat trakākais- pirmais skūpsts. Tajā brīdī, pār tevi pārskrien pāri vesels skudru bataljons, šķiet, ka vēderā ir izveidojies jau vesels taureņu midzenis un zeme nez kāpēc ir pazudusi tev zem kājām, šķiet tev ir pieauguši spārni un tu aizlido, tu pacelies un aizlido savā sapnī. Un, lūk, tagad tu esi sasniedzis kulmināciju, tagad, tikai tagad tu no sirds vari apgalvot- esmu iemīlējies!

Tu lido, lido un pēc laika tu piezemējies, taču tev nebūt nav sliktāk kā bija, un tieši šinī brīdī rodas jautājums- vai tu jau mīli, vai tā ir jau iestājusies, nu tā lielā, svarīgā, sirsnīgā, tā mīlestība? Vai tā ir viņa un, kas ir viņa, un vai tu to atpazīsi, kad viņa tevi piemeklēs un vai tā maz tevi atradīs? Bet ziniet, es teikšu tikai vienu- neprātosim tik daudz, labāk laidīsimies savos sapņos, lidosim, griezīsimies laimē līdz mums slikti paliks, skriesim leksim, apskausim, skūpstīsim, vienkārši dzīvosim un ļausimies dzīvei, tā pati izlems, ko ar mums iesākt!