|
|
agikristi dienasgrāmata
| Sestdiena 26-04-2008 14:56 |
|
2 29 |
Un kāda sieviete viņā bija atstājusi dziļāku nospiedumu, nekā viņš vēlētos, viņš bija māls tās sievietes rokās un plūstošas smiltis, un ūdens, un nobijies bērns; viņš lidoja, kad tam lika, un kad tam lika, viņš gulēja zemē un bija zemāks par zāli, un pateicīgs, kad viņa gāja tam pāri. Jau pirms tam viņš nezināja, kas pats ir, bet viņam vismaz bija nojausma. Viņš redzēja sevi kā lauku, un auga tur viss - viss, kas nepieciešams diendienā, labība un rāceņi, un pa kādai nezālei tur zēla, un tur tvīka arī vīnogas svētkiem, un laukam bija robežas, aiz kurām viņš negribēja iet. Un bija pārliecināts, ka nespēj. Tas robežas bija lietas ``ko es nekad nedarītu``, bet tā sieviete lika viņam uzzināt, ka ir tik daudz tāda, ko mēs darām, kaut arī nedarītu nekad. Laimīgi tie, kas to neuzzina. bet viņš nu zināja, kopš tās sievietes, ka robežu nav nekam, lauks stiepās līdz apvārsnim un tālāk, un nav viena cilvēka mūža iespējās to nostaigāt no gala līdz galam, taču skaidrs bija viens: ja tikai pietiktu laika, ja mēs būtu mūžīgi, ikveins no mums, - tad katrs izdarītu pilnīgi visu, arī to, ko nedarītu nekad. Un varbūt tāpēc mums dots tik maz dzīvot.
Pēc tās sievietes viņš vairs negribēja būt zāle, negribēja būt gaļa, pēc iespējas reti un kattreiz ar citu, tā sevi sargājot, - ejot pāri viegli un neaizskarot, sieviešu klēpji bija vien īss patvēruma brīdis ārkārtīga noguruma brīžos, kad jautājumu bija par daudz un atbilžu par maz... /A.Neiburga/
|
kupris: Tā negribētos, lai Tu būtu tās pēdējās.... #1 2008-04-26 14:59
agikristi: Tur jau tā lieta, ka lielaakoties ir sanaacis buut viiriesu dziivee savaa zinaa likteniigajai sievietei, bet neteiksu, ka tas dara laimiigu... #2 2008-05-01 12:16
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
