|
agikristi dienasgrāmata
Ceturtdiena 30-08-2007 22:59 |
|
29 |
Loveparade!!!! Story pirmsākumi ir tādi, ka biku
apnika LV un tuvojās vasaras beigas, tā ka nolēmu, ka kaut kur
jāaizbrauc.
Tā kā mana lielā mīlestība ir elektroniskā mūzika, tad jālūkojas
protams bija šajā lauciņā. Un izrādījās, ka tauta organizējas braukt uz
Loveparade (man nepazīstami cilvēki, bet nu ja jau mums ir kaut kas
kopīgs un interesē šādi pasākumi, tad jau būs ok !!). Kad apkārtējiem
paziņoju savu ideju, viņi īpaši laikam neticēja ka arī aizbraukšu, jo
pēdējā laikā sanācis biku ieprūst ikdienas dzīvītē un
darīšanās.Aicināju līdzi draudzeni, viņa ilgi nevarēja izlemt un beigās
paziņoja, ka nebrauks. Tā nu es izlēmu braukt viena ? neies jau vīkendā
mājās sēdēt. Beigās draudzene tomēr atbrauca ar stopiem, bet pārējā
kompānija izrādījās tīri sakarīga.
Brauciens bija nedaudz ekstrēms ? braucām ar busiņu 7 cilvēki, Polijā
uznāca baigais negaiss, mašīnai priekšā nevarēja redzēt vairāk par
pāris metriem, apkārt zibens. Nu, ekstrēmas izjūtas garantētas. Uz
ceļiem sagāzti koki, skats jau bija fantastisks. Cilvēkiem ar vājākiem
nerviem laikam būtu traki, bet man tajā laikā bija vienkārši
interesanti.
Essenē nonācām 5dienas vakarā, apmetāmies kaut kāda parciņa tuvumā ?
dažiem bija telts, daži gulēja mašīnā. Iedzēram kaut kādu jocīgi
garšojošu rumu. Naktī panesās filozofiskās sarunas par dzīvi. Laikam
jau jauni apstākļi veicina savas līdzšinējās dzīves pieredzes
izvērtēšanu.
Pa dienu devāmies uz Loveparade vietu, kas atradās diezgan netālu no
busiņa. Mūzika bija diezgan dažāda. Jāseko tikai līdzi smagajām mašīnām
ar djiem un viņu atbalstītājiem un jānovērtē, kāda mūzika labāk patīk.
Mūzikas ziņā nebiju vīlusies un izdejojos no sirds, tā ka arī
apkārtējie mani fotografēja Bet pasākums pēc savas idejas ?
Loveparade ? manuprāt vairs nebija tas, kas bija domāts tā pirmsākumos.
Protams, varēja vērot interesanti gērbušos cilvēkus, seksuālās
minoritātes utt., bet nu tas vairāk likās kā fons un kaut kas ne tik
nozīmīgs. Vairāk šis pasākums, manuprāt, ir pārvērties par vienu lielu
tusiņu un vietu, kur tautai vienkārši izdauzīties. Un vēlāk vērojot
atkritumu un sasistu pudeļu pilnās ielas, saproti, ka ja arī līdz šim
esi redzējis bardaku Rīgā pēc lieliem pasākumiem, tad šeit esošais gan
pārspēj visu.
Tā nu iztusējāmiem, izbaudījām pasākumu, līdz pūlī pazaudēju savu
kompāniju. Sakari tajā laikā bija tik pārslogoti, ka sazvanīt nevienu
nebija iespējams un īsziņas pienāca ar dažu stundu nokavēšanos...
Tusēju vien tālāk ? nav jau pirmā reize, kad esmu viena nepazīstamā
pilsētā. Kad pasākums jau gāja uz beigām, beidzot mani sazvanīja no
mūsu kompānijas. Izrādījās, ka izdomājuši doties tusēt tālāk uz kādu
klubu, gaidot mani pie mūsu busiņa. Oki, dodos uz to pusi, bet esmu
aizklīdusi tik tālu, ka nevaru vairs saprast, uz kurieni īsti man
jādodas. Garāmgājējiem prasu, vai viņi ir vietējie un vai var man
palīdzēt atrast vienu ielu (kartes līdzi man protams nebija). Likās, ka
tā aprunājos ar ļoti daudziem cilvēkiem ? visi laipni, diemžēl
uzrunātie cilvēki vai nu nav no Essenes vai arī man vajadzīgo ielu
nezin.
Beidzot kaut kāda kompānija man pasaka uz kuru pusi jādodas. Bet
izrādās, ka tai ielai ir līdzīgs nosaukums man vajadzīgajai, bet tā nav
tā, tā ka vispār nesaprotu, kur atrodos. Uzrunāju vienu džeku kompāniju
? izrādās, ka viens ir vietējais. Džeks izskatās tetovēts un iespaidīgs
un paziņo, ka tas ir viņa rajons, ta ka viņš man varot palīdzēt. No
tāda cilvēka pat normālos apstākļos vispār atsaucību negaidītu. Bet
viņš man paziņo, ka es viņam patīkot, ineresējas no kurienes es esot un
vispār iedod man savu e-pasta adresi, lai es viņam rakstot, kad būšu
atpakaļ mājās. Džeks pat pamet savu kompāniju, lai pavadītu mani līdz
centrālajai stacijai. Atsveicināmies un es dodos tālāk, vēl ar nelielu
vietējo policistu un viņu kartes palīdzību atrodu beidzot man vajadzīgo
vietu, kur jābūt mūsu busiņam. Diemžēl mūsu kompānija mani vairs nav
sagaidījusi un devušies tusēt uz klubu.
Nu ko ? neiešu jau sēdēt zālītē, kaut kas jāpasāk. Tā nu domāju doties
atpakaļ uz centru. Pa ceļam mani uzrunā kāda džeku kompānija. Tā kā
nekā labāka nav ko darīt, tad apstājos, lai aprunātos. Mēginām saprast,
kādu valodu visi saprotam. Kad pasaku, ka esmu no Latvijas, uzrunā mani
krieviski. Izrādās, ka tie ir krievi, kas dzīvo Essenē. Iedzeram,
papļāpājam, iekārtojamies turpat ielas malā. Tad kompānijai pievienojas
vēl viens krievs, kuru kā izrādās pārējie nemaz nepazīst un kurš
vāciski nemaz nerunā un kā vēlāk izrādās vāciešus vienkārši ienīst un
pēc laiciņa sāk vienkārši lamāt un iekaustīt garām esošos vāciešus. Kas
mani pilnīgi pārsteidz, tad neviens vācietis viņam arī nepretojas, daži
mūk projām, daži atdod viņam kaut kādas prasītās mantas, daži pat sāk
viņam par kaut ko apvainoties. Beidzot tomēr uzrodas kaut kāda vāciešu
kompānija un sākas kautiņš. Lai gan es neesmu īsti tam tuvumā, secinu,
ka šī nav labākā vieta kur atrasties un pa vidu labāk nejaukties, tā ka
dodos projām. Un pa ceļam beidzot satieku dažus no mūsu kompānijas.
Drīz atbrauc arī busiņš man pakaļ un braucam tusēt uz kādu vietējo
klubu.
Klubā ir 3 zāles. Nekas izcils, ne manā gaumē, bet nu vairāk vai mazāk
pieņemami. Man nezinkapēc pēc skanošās mūzikas atgādina pasākumus
Andrejsalā. Pārējie dejo, es apstajos malā. Šo pāris stundu laikā, ko
pavadīju klubā, man liekas, ka ar mani vēlējās aprunāties puse no šajā
zālē tusējošiem džekiem. Visjautrākais jau bija tas, ka es nerunāju
vāciski, bet viņi ļoti slikti runāja angliski, tā ka komunikācija
nebija īpaši sakarīga. Sāka nākt miegs, tā ka devāmies vien atpakaļ uz
busiņu nedaudz pagulēt. Un nākošā dienā jau braucām atpakaļ uz LV.
Dažās vietās uz autobāņiem bija tādi sastrēgumi, ka salīdzinot ar to
Rīgā dzīvojošajiem tiešām nav ko žēloties par satiksmi. Barucot caur
Poliju apmaldāmies, jo pāris jaunuzbūvētie ceļi neuzrādās auto
navigācijā un kādā brīdi jau sāk likties, ka mēs brauksim mūzīgi.
Nakts, šoferis no neizgulēšanās jau sāk runāt pilnīgas muļķības...
Rīts, esam jau LV, Rīga, mantu savākšana, atvadīšanās. Paiet pāris
dienas, izgulēšanās, kartīga izmērcēšanās vannā un sāk likties, ka tas
viss bija tikai sapnis... Bet tādus sapņus novēlu biežāk pasapņot
katram, lai neiesprūstam ikdienas dzīvē, bet izbaudam arī citādas
emocijas un piedzīvojumus
Mans ieguvums no šī pasākuma lielā mērā bija tāds, ka man dažās
situācijās palīdzēja cilvēki, no kuriem normālos apstākļos es nebūtu
vispār nekādu palīdzību gaidījusi. Tātad kaut kāds Loveparade gars
tomēr eksistē par spīti visam. Love ir back!!! |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|