sausums(5. Aug 2004, 22:21)
Man likās ka tur ir ūdens, viegls, tādā kurā var nogrimt un redzēt saules starus zogamies man pakaļ, tas nebija auksts, tas bija viegls kā gaiss, patīkami remdens, veldzēja manu ķermeni, glāstīja ādu.
Grimstot dziļak apkārtne iekrāsojās tumši zilā nokrāsā, bija blāva saules njirboņa kaut kur aukšā, bija tik kluss, kā peldēt cauri mūžībai, es vair negribēju atcerēties kas bija, un negribēju zināt to kas būs.
Paliek auksti, bet man jau ir vienalga, vairs es savas istieptār rokas tik varu redzēt ļoti neskaidri, esu smags, nau jēgas kustināt kājas, rokas.
Zeme ir kaut kur apakšā, mīksta, auksta, stindzinoši auksta, es vairs neko neredzu, es jūtu nežēlīgo aukstumu, tik patīkami sāpīgs, ka var pārvarēt vēlmi sākt drebēt, vienkārši atslābt un ļaut augstumam pārņemt ķermeni.
Turpināju skatīties klusajā, nejūtīgajā tumsā.
Pamirkšķīnāju acis.
Gulēju uz lielā akmens, tik patīkami silts un ciets.
Ir jau nakts, akmeņi vēl silti, jāiet mājās, tur aukšā ir zvaigznes. Lai viņas paliek rītdienai.
|
