2012 Viņa stāvēja un skatījās uz Viņu. Viņš bija atdzisis. Viņš vairs nereaģēja uz Viņas pieskārieniem. Viņa zināja, ka viņu attiecībām ir pienācis gals. Tās bija sarežģītas. Brīžam plosošas. Brīžam postošas. Bet Viņš vienmēr atgriezās un Viņa nekad neaizgriezās. Varbūt tas bija pieraduma dēļ. Varbūt ērtības. Bet varbūt Viņai vienmēr zemapziņā likās, ka Cits nespēsViņai dot tik daudz. Un te nu Viņi abi bija... Uz nekurienes sliekšņa. Krustcelēs. Neziņā. Viņa zināja, ka zināma daļa vainas ir jāuzņemas tieši Viņai. Jau labu laiku Viņa bija sākusi sapņot par Citu. Vienkārši it kā rotaļojāties ar šiem sapņiem, piemērojusi tos dzīvei. Viņa domāja, kā būtu, ja būtu. Viņai šie sapņi likās tik nevainīgi, ka Viņa kāda nenopietna strīda laikā, nejauši par tiem pastāstīja Viņam. Viņš apvainojās un apklusa. Viņai likās, ka tas ir smieklīgi. Bet Viņš klusēja. Viņš klusēja tik dziļi, ka saslima. Viņa Viņu kopa. Pirka zāles. Glāstīja. Runāja mīļus vārdus. Viņš klusēja. Likās, ka Viņš pamazām brūk kopā.Viņai likās, ka šīs attiecības ir jāglābj par katru cenu. Viņa darīja visu, kas Viņas spēkos un Viņš mazliet atmaiga. Viņš darīja zināmu, kas tās var glābt. Jā, Viņai mirkli bija jāpadomā un tomēr dēļ visa, kas starp Viņiem ir bijis, Viņa izdarīja to, ko Viņš gribēja. Viņa dēļ. Sevis dēļ... Viņu abu dēļ. Viņš redzot, kā Viņa cenšas, kļuva kaprīzs. Jo vairāk Viņa centās, jo kaprīzāks Viņš kļuva. Viņa atkal pateica, ka ies pie Cita. Viņa acis kļuva tukšas un Viņš atkal apklusa. Tā Viņa stāvēja un skatījās uz Viņu. Viņa paņēma telefona klausuli. Viņš dzirdēja, kā Viņa kādam telefonā stāsta par Citu. Kā slavē Viņa labās īpašības un nolemj jau rīt pat sarunāt ar Citu randiņu un izlemj, kā izlikt no mājām Viņu. Viņam apsāpējās sirds. Viņš saprata, ka tūlīt Viņu pazaudēs. Piepeši Viņš ierunājās maigā balsī un lūdza dot Viņiem vēl vienu iespēju, jo savādāk Viņam neesot vairs jēgas dzīvot. Viņai Viņš atgādināja spurainu pusaudzi. Viņa zināja, ka pakļaujas emocionālai šantāžai. Tomēr apsēdās Viņam līdzās un pieskārās Viņam ar saviem siltajiem pirkstiem. Savus sapņus par Citu Viņa pagrūda pagultē, bet tomēr ne pārāk dziļi. Jā, atkal bija silti, ērti un pierasti, bet tas bija beigu sākums. Un Viņi abi to zināja. --- P.S. Es tā arī neatcerējos, par ko tas bija. Ja par putekļusūcēju, tad Viņa no tā atbrīvojās drīz vien. Bet tas nāca tik sāpīgi, ka Cita vairs nav bijis. Viņa izsvieda arī tepiķi. Ja par datoru, tad tās bija Viņa pēdējās dienas. Viņš nonāca pārmācības namā. Viņa tika pie palielota, bet uzticama Cita, kas ar mainīgām sekmēm (galu galā viņi abi ir večukiņi) priecē arī šobrīd. Šī nav rubrika "ar oho saistīts arhīvs". Šī ir rubrika - "ārā sviest žēl, bet turēt arī nav kur". |
