NIEKI IIIMūsu ģimenē jau paaudzēm noredz sapņus. Sapņus jau redzot visi. Taču mūsmājas sapņi ir diezgan savdabīgi, tostarp tos mēdz atstāstīt citiem. Mana Mamma redz tādus narratīvus stāstošus sapņus, kurus neuzmanīgs klausītājs uztver kā īstenību. Mammas leģendārais valsis ar Anatoliju Gorbunovu Rundāles pilī 90. gadu sākumā gandrīz iekļuva dzeltenajā presē. Mātes kundze sapni izstāstīja pāra draudzenēm, aizmirstot piebilst, ka sapnis. Protams, tas zibensātrumā apskrēja mazo Rīgu un atdūrās kādā dzeltenāka periodiskā izdevuma redakcijā, kuras redaktorei tomēr pietika prāta un profesionālās intuīcijas piezvanīt man, lai precizētu norises vietu, laiku un lieciniekus [un vrb bildes ir?] :D. Šorīt kundze ienāk zālē un stāsta, ka kaimiņu Kārlis aiz taupības iet matus griezt pie praktikantēm, un tās šamējam nošņāpušas degungalu, un esot bijis tik gŗūti apsēju uzlikt. Mani mazliet uzmanīgu gan darīja fakts, ka Kārļonkuls jau mazliet vairāk par gadu aizsaulē. Pagaidām Mātes kundze pate vēl filtrē, kurš sapnis, kas reāls notikums. Rīta pusē mēs citi tomēr parasti precizējam: tu stāsti sapni? Mēģinu pierunāt, lai pieraksta. Sanāks tāds pospostmodernisma lasāmgabals, aš kādu nobeli vai gonkūru dabūs; vai drīzāk puliceru par reportāžām no ne šīs saules. Sapņus redzu arī es. Dažādus. Ir pravietiskie. Proti, noredzu notikumus, kas būs, reizēm pēc gadiem. Tos cenšos aizmirst, bet atmiņa ieslēdzas, kad nosapņotais sāk ritināties īstenībā, vispirms ieslēdzas déjà vu, tad es sāku zināt iepriekš nākamo kustību un teikumu, tad jau zinu, kā tas beigsies. Tad ir tādi seriālveida, proti, kaut kur mana iekšapziņā notiek [atspoguļojas?] kāds paralēls Visums [visā visumā Visumā ir viss], kuram mana sapņu kamera šad un tad pieslēdzas .. bet ir tik daudz izlaistu sēriju, ka ne vienmēr saprotu kopsakarības, arī pats šajos sapņos esmu pilnīgi citāds un ne vienmēr piedalos konkrētajā sērijā. Ir reizēm kaut kādi sapņu pabērni, man pat šķiet, ka kolāžas no sapņu reklāmrullīšiem. Ir jauki erotiskie sapņi. Ir arī tādi stacionāri [vai?] sapņi, kuri atkārtojas šad un tad, saturu nekad neatceros, bet, kad sapņoju, uzreiz atpazīstu. Un tad ir sapņi filmas, proti, pilnīgi gatavi, pabeigti stāsti. Taču nav saistīti ar maniem kārtējās ikdienas notikumiem, darbodamies cilvēkus parasti neapzinos jelkad redzējis irlā. Es piedalos, tomēr ne katru reizi esmu galvenais varonis un ne katru reizi uzvarētājs. Nesens sapnis filma. Esmu mazliet jaunāks, dažus kilogramus vieglāks, bet joprojām puisis ap 40. Nezināmu iemeslu dēļ esmu iestājies vieglās rūpniecības koledžā tehnikumā un apgūstu šuvējas modelētājas profesiju :D. Dzīvoju kopmītnēs, vietas trūkuma dēļ man ir istabas biedrene, karojoša feministe, tēlo lesbieti, neglīta ļoti, gandrīz inversa estētika [80. gados populārā atraugu estētika]; ienīst patoloģiski visu, kas skaists un jauks, proti, ņemot vērā viņas pašas izskatu, praktiski visu pasauli, modelē savus tērpus tā, lai valkātājas izskatītos maksimāli neglītas. Pirmais kurss, tikai meitenes, es vienīgais bikšainis. Obligātie svārki. Mērīšana, piegrieztnes konstruēšana, šūšana, uzlaikošanas. Katrs ir modelis citam. Man neizdodas pierunāt pasniedzēju atļaut man šūt kiltu un sev. Tā nu divas meitenes modelē man svārkus, mēra un uzlaiko. Diezgan kņudīga situācija. Droši vien tā kļūs vēl kņudīgāka, kad apgūsim apakšveļu :D. Bet tas laikam gan būs citā filmā sapnī. Šinī normāla koju dzīve. Rindas virtuvē, dušās. Pazuduši produkti ledusskapī, mazliet alkohola, stulba komandante .. Beigu epizode gan laba. Kaut kādi zviļņi koju koptelpās pie TV. Dažādos leņķos tauta. Man blakus kāds labi veidots meitēns. Impulsīvi noreaģēju — tev smuks dupsis, un uzlieku roku. Skuķis kā dzelts pielec un aizskrien. Nodomāju, ka stulbi, būšu sabojājis attiecības ar kursabiedreni. Tak nē, pēc piecām minūtēm atpakaļ — biju paskatīties spogulī, vai tiešām smuks. Tiešām smuks, nemeloji! Vari taustīt tālāk. [plašākai publikai teiksim — šajā vietā iezvanījās modinātājs :D] |
