LAIVA IIŠodien ieskrēja atmiņā vēl divas laivu epizodes. Sākšu gan ar jaunāko. Bet notikuma vēsture senāka. Man ģimenē divi diplomēti jahtu kapteiņi; draugos vairāk. Pats gan nekāds jahtotājs neesmu un varbūt pat īpaši nejūsmoju, man patīk airu laivas .. ezeros un upēs, taču varbūt tāpēc, ka labi saprotu komandas un godīgi izpildu, abi onkuļi mani no bērnu dienām ņēma līdzi par tādu kā izpalīgu, kuģa puiku, burziņu braucienos. Esmu gājis ar Varavīksni, arī citām. Tomēr mīļākā man Kansku Amata [vai kā tomēr to sauc savējie — Amāta .. latīņu un ītaļu valodā mīļotais, būvēta 1909. gadā, ilgu laiku ātrākā jahta Baltijas jūŗā]. Kāpēc mīļākā? Tā ir no manas dzīves sēkļu sērijas pirmā, kuru pirmo uzrāvu uz sēkļa :D. Man bija gadi astoņi, deviņi, nācām iekšā Lielupē, krusttēvs ņēmās ar burām. Stūre manā pārziņā, ļoti mērens ziemeļvējš [tik lēns, ka vecvecvec..tantei karalienei Viktorijai patiktu]. Un tad es pārpratu krusttēva žestu, kas nebija domāts man, un strauji pagriezu stūri, ierāvu jahtu seklumā Lielupes krastā :D. OK, krusttēvs un vēl kāds ielēca upē un nostūma mūs nost :D, kas gan laikam nemaz nebija viegli. Vēl ir bijuši arī citi sēkļi un krasti, arī dzīvē :D. Beidzamais sēklis [uz ūdeņiem] bija pirms gadiem septiņiem, pat divi :D varbūt manā atmiņā saplūduši divi braucieni. Gājām no jahtkluba pret vēju halzējot, proti, krusttēvs man kārtējo reizi mācīja halzēt, protams, pirms Buļļupes neizgāju no halzes un iemaucu krastā; novilkāmies ar motoru. Ģimenes jahtiņa pajauna, pirms gadiem 20 būvēta Francijā. OK, krusttēvs mani degradēja un pārņēma vadību. Bet bagarētais fārvaters pašaurs. Protams, izbraukuši no upes pie 2. sēkļa kaut kā, mainoties pie stūres, izgājām no jahtu ceļa un ar ķīli iestrēgām smiltīs :D. Sīkums, var ielekt ūdenī un nostumt .. kādi pusotra metra ūdens, bet krusttēvs gribēja novilkties ar motoru, bet tas uzreiz nepalaidās. Saprotams, ka laiva sagriezās šķērsu un to labi iešūpoja sānvilnis. Kajītē publika, kas nesaprot, ka nekas jau nav noticis, tostarp mans Puika un viņa klasesbiedrene.. Pēkšņi dzirdu, ka Laila* kliedz Puikam — Robert, Tu Dievam tici? Paskatījos, abi tādi zaļi :D. Otrs stāsts senāks. No Baltijas sāgas uzņemšanas. Tajā biju ar abiem vecākajiem bērniem. Kā jau filmēšanā jautrības un piedzīvojumu netrūka; tostarp vairāki dubli ar brišanu uz laivām diezgan aukstajā jūŗā. Meitu nesu uz pleciem, čemodāni pie rokas. Lielais dēls brida pats, 4. klases skolnieks tomēr. Bet tas bija nieks. Šodien ar vēsu prātu nesaprotu savu avantūrismu un to, ka biju iesaistījis savus bērnus. Proti, režisoram [Antrai] vajadzēja epizōdi ar pārpildītu zvejas kuģīti. Proti, gājām ar vecu vecu zvejas kuģīti līcī. Antrai un Uldim [operatoram] vajadzēja tādu skatu, ka laiva gandrīz grimst ūdenī līdz bortiem, cik pārpildīta, ūdens šļakstās pār par bortu. Visu masu sadzina uz priekšgalu. Man nebija tajā kadrā lomas un iegāju pie kapteiņa .. stūrēja pats, pilnīgi bez sejas, paskatījās uz mani un izdvesa: man ir tikai divi glābšanas riņķi……… * Daži īpašvārdi un fakti datu aizsardzības nolūkos mainīti. |