Atmiņu fragmenti par sēnēm V

.. kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi ..

.. lai ko mēs nedarītu, tas tiek darīts dzīvē .. tas, kas tajā ir lapotne, nav atdalāms no sakņojuma .. [S. Lems]

Par aprīkojumu. Īsti nezinu, kāds sēņošanas instrumentārijs bija sensenčiem, taču jādomā, ka primārā bija kaut kāda tilpne, āda, šķībs pinums, kur savākto un uz vietas neapēsto salikt. Arī šodienas sēņotājs sākas ar grozu. Vecampapum tas bija lielais skalu kartupeļu grozs, man atmiņā palicis tāds kā puskartupeļkaste. Citiem tie bija arī skalu grozi, tikai mazāki, parasti gājām ar diviem. Zinu ļaudis, kas sēņot dodas ar spaiņiem, man tā šķiet necieņa pret mežu. Reizēm mežs piespiež novilkt pēdējo kreklu, lai vākumu nogādātu mājas. Kad braucām ar zirgu, tad ratos aumež bija kādi pāra zāļu deķi, uz kuŗiem tad guvumu sabēra un aizsēja ciet stūrus. Tagad, kad sēņoju steigā starp darbiem, man nav pat groza, it bieži izmantoju lietotus papīra dāvanu maisus, kas gana stingri tādam nolūkam un neatklāj paviršam vērotajam Jūrmalas mežu konkurences apstākļos, kas tajā iekšā.

Otra svarīga lieta bija sēņu nazis, tam bija jābūt gana asam. Vectēvs gāja ar cūku kaujamo dūci, aizspraustu groza malā. Nebija tik ļoti jāpieliecas un, mājas nākot, varēja izmantot kā cirīti, lai nogrieztu kādu mazāku lietas koku saimniecībai. Citi ar mazākiem saimniecības nažiem, kaut ko no virtuves atvilktnes, Vecāmamma bija uzmīļojusi tādus pusnažus. Vecsaimniecībās ar pagaŗu dzīvildzi parastie galda naži tiktāļ sadila, ka puses nolūza, bet prasti veco laiku naži bija no laba metāla, labi turēja asumu, un spaliņi ar pusasmeni pārvietojās no galda piederumu kastes uz virtuves atvilktni, kļūstot par kartupeļu mizojamiem vai arī sēņu nažiem. Man dzīvē vēl ilgi sekoja tāds pusnazis no Vecmammas pūra nažiem. Nu gan ir noklīdis. Man no sākuma nebija sava naža. Vecmamma deva tādu dūcīti, kuŗu mans Paps no veca zāģa bija taisījis, piemeistarojot koka spaliņu. To gan lietoju arī ikdienā, griežot priežu mizu laiviņas ar tāšu buŗām, kuŗas laist pa dīķi vai pa Gauju, vai drāžot lubiņu zobenus, ar kuŗiem izcīnīt nebeidzamas kaujas ar mana auguma ņātrām kūtspakaļā. Bet īstam puikam ir savs fiskars. Tādu man uzdāvināja, kad manu bija seši gadi, diezgan labu, ar daudziem rīkiem un cilpiņu, kur lina aukliņu piesiet. Tā lepojos ar to, ka viņam neradās iespēja pazust gadus 20. Šķiet, ka pa skuju taku to aizsūtīja mans vecākais dēls, kaut gan man liekas, ka ar aizredzi to redzu savā mantu kastē, kas lauku mājas bēniņos. Vispār kabatas naži bija no tiem dīvainajiem deficītiem padumjo gados, kuŗus ar prātu nesaprast, kaut kas līdzīgs bija ar div un trīs un četrcollu naglām.

Vēl ir sēņotāji bez naža — tādi, kam tā ir pārliecība, tādi, kas pazaudējuši vai aizmirsuši mājās. Tie pirmie tādi sencilvēki vai pareizie dabas draugi. Par otrajiem var kļūt jebkuŗš. Ar ko tik pie zudībām, nav grieztas sēnes, ar ķemmēm, nagu vīlītēm un bankas kartēm. Reiz, kad mana Mamma bija pazaudējusi nazi, Paps viņai mežā uz vietas no koka izdrāza citu. Nu jā, nažiem ir vairāki apakštipi, tostarp pazaudeņi un atradeņi. Man mājās diezgan daudz 2. tipa, sēņojot atrasto nažu. No pirmā gan neviena.