Atmiņu fragmenti par sēnēm IV .. kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi .. .. mūsu priekšstati par savu dzīvi blakus būdamam vērotājam varētu šķist [mazākais] dīvaini .. Ir mīts, ka reiz latvieši dzīvojuši kokos un pārtikuši no sēnēm. Var jau būt, ka reiz, dažādu apstākļu spiesti, latvieši sakāpa kokos, un sēnes bija tas, ko sveši siru ļaudis nu nevarēja atņemt, kā nodedzināja labības laukus un izpostīja sētas. Mūsu ģimenes leivu [par leiviem diezgan sakarīgi Vikipedijā] zarā ir stāsti par sirām un to tukšumu, kas pēc viņiem palika. Romantiskā daļa ir, ka abas puses viena otru tiktāļ apkāvušas, ka palika pāri jauna meitene [no sirām] un puisis un viena rija mūsmājas pilenes kalna galā, kur viņi nu, teiksim tā, saprecējās [no Vectēva stāstiem, tur gan bija drusku vardarbības, jo siru meitene bijusi puiku drēbēs un tāpēc vispirms no mana sensenča dabūjusi ar rungu pa galvu]. Bet ar sēnēm aborigēni ir diezgan ciešā draudzībā arī šodien. Protams, būtu ērti nošļūkt no bērza ar banānu ķekariem galā vai priedes ar kokosriekstiem, pielasīt sēņu un rāpties atpakaļ. Bet tik vienkārši vis nav. Lai sēņotu 20. gs., kad tauta no kokiem uz viensētām pārcēlusies, vajag jau diezgan daudz visādu jābūtību. Mežu, piemēram; jebšu citā stāstā stāstīšu par sēnēm, kam meža nevajag. Ar mežiem viss bija labi. Abās pusēs [uz austrumiem un rietumiem] mūsmājām bija meži. Austrumu pusē gan mazliet patāļu, kādus divus divarpus kilometrus un vairāk lapukoku, tāds pamitrs. Sēņoju es tur reti, kaut pazinu katru taku, jo meža vidū bija manas Vecvecmāmiņas māja, kuŗu vismaz 2–3 reizes nedēļā apciemoju [gan jau prātīgā vecumā], vedu maizi un citas patēriņa lietas, jo īpaši uzlādētu maiņas akumulatoru, lai bezelektrības sētā vismaz nakts gaismiņa būtu un radio varētu klausīties. Ar elektrību mūsmājās bija jocīgi. Mums tā bija gandrīz pirmajiem pagastā [1922] no dzirnavu ģeneratora, tad vēlāk no triju saimniecību kopīga vēja rotora da 1944. gadam, kad atnāca vaņkas un šamējie nogāza rotoru, jo vajadzēja malkas [baļķu tornis]. Tad nākošo reizi vadi da mūsmājām atnāca 1964. [?] [Lai dzīvo padumjo vara! ] gadā. Īstais mežs bija rietumu pusē apm. kilometra attālumā. Tik viens vaicājums. Starpā bija Gauja. Kaut ikdienā sekla, tomēr palaikam sēņu sezonā nepārbrienama. Bija pret mūsmāju brasls, bet, ja nevarēja kājām, tad arī vecā ķēve negāja pāri. Laivas nebija, jo tāds ar laivu ejams pilnūdens bija diezgan rets. Vasarās bija ganu tilts uz pārupes pļavām kādus kilometrus 2 uz leju pa upi. Baigais līkums. Bet to pašu lielā ūdenī ņēma ārā. Mūsmājas ļaudis tik tālu negāja. Ja nu nebija pilnīgs palu ūdens, tad brida ar ķekatām, koka kājām. Mani mazu nesa pičpaunā. Kad paaugos, tad mantas nesa citi, bet es laidos peldus. Man ar tām ķekatām nesanāca. Svars par mazu, ūdens cēla augšā. Vēlākos gados gan mums pieklīda tāda alumīnija saliekama mednieklaiva, tad pirmais, kuŗš tika pāri, virvēs vilka citus. Tā nu esam pāri. Aunam kājas. Ņemam sēņošanas aprīkojumu un gar veco tērci pa Beku ceļu mežā iekšā. Proti, par sēņošanas rīkiem un citu nākamajā nogabaliņā. |