Atmiņu fragmenti par sēnēm III

.. kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi ..

.. citu atmiņas it bieži ir instruments, lai mēs atcerētos sevi ..

Baravikas [mūsu pusē vnk bekas] ir garlaicīgas, vismaz bērnam. Viņas ir skaistas un viņu ir daudz kā tādā provinces miesta modes skatē. Savulaik īsti nepratu novērtēt pieaugušo prieku par tiem pilnajiem groziem. Jo tā taču bija baigā ņemšanās visu to lērumu satīrīt un sagriezt. Un vēl Vecmammai pa prātam. Lielākoties bekas bija vidējas un mazas un pavisam mazas. Vecmamma modri uzraudzīja, lai neviens tārps [caurums] neiemigrētu gatavajā produkcijā. Sēklu stobriņus vajadzēja izkasīt pat mazākajām, par lielāko švammēm nemaz nerunājot, jo tur varēja būt iedētas oliņas. Notīrīt tā, lai nebūtu ne smilšu graudiņa, ne skujiņas, ne lapiņas. Marinējamās sagriezt nomērītos vienlielos gabaliņos. Cepamo griezumu tik ļoti neuzmanīja, taču šad un tad pa piezīmei izmeta.

Par ceptām. Es citmājās biju negribīgi ēdis ar lielu lepnumu pasniegtus tādus kā zaļus puņķus, proti, ceptas baravikas. Nezinu, kā tādas mērces iegūst. Vēl šodien nezinu. Mūsmājās darīja tā. Salasīja, sagrieza, iekūra plīti, uzlika lielo pannu. Ar koka menti no tauku spaņņa pagrāba cūku taukus, uzlika. Kad sāka čurkstēt, bēra bekas pannā varbūt trīs tilpumus. Atstāja, lai nu sūt. Darbs sākās, kad beku šķidrums bija novārījies. Piebēra sāli. Bija jāstāv klātu un jāmaisa, lai nepiedeg. Sacepa ļoti stipri, gandrīz sagrauzdēja. Tad nu, ja taisīja ziemai, pielika pavairāk tauku un puslitra burciņās iekšā. Izkarsēšanu gan taisīja uz gāzes plīts. Paps lika bleķa vāciņus un valcēja ciet. Parasti gan ziemai lika baravikas, bet ar citām cepamām rīkojās tāpat. Tagad gan es lieku mazāk tauku un nelieku burciņās, bet gan maisiņos un tādus plakanus sakrauju saldētavā.

Ja taisa mērci. Uz otras pannas sacep sīpolus ar speķi. Sagruzdināto sēņu pannā lēnām uz lēnas uguns un maisot pamazām ievāra pienu kādu litru, kamēr sēnes atkal uzbriedušas gandrīz kā neceptas. Abu pannu saturu apvieno. Pakarsē vēl un mērce gatava. Reizēm beigās gan lēja saldu krējumu, bet tad sanāca šķidrāka.

Lielākas bekas mēs kaltējām. Ziemā pie zupas. Esmu gan taisījis arī mērci, iepriekš kaltētās sēnes pienā uzbriedinot. Citreiz miezerī saberzu pulverī un mērcēm kā piedevu. Kaltējām uz pašvītām aukliņām, jo padumjo laikos arī lāga aukliņu un diegu nevarēja dabūt. Pie lielā šķūņa bija tāds kā slietenis, tur bija izmērcētu linu kūļi un paisīkla. Pie sienas linu suka. Tad nu sataisīju krietnu kodaļu, paņēmu kasīti un viju aukliņas. Sēnes sagarinātas gabaliņos savēra uz aukliņām, aukliņu galos uztaisīja cilpas, ja kāra horizontāli. Pakāra pie plīts mūrīša. Līdzīgi vēlākā rudeni darījās ar āboļiem. Ja vairs negāja horizontāli, tad kāra vertikāli, apakšējo galu nobeidzot ar sērkociņu vai kociņu. Kad izžuva, ar visam šņorītēm Vecmammas sakrātās papīra tūtās iekšā. Parasti mežā, ja citi darbi atļāva, gāja ik pārdienu. Kad paaugos, tad sēņu piegādi lielākoties uzņēmos es. Rīta pusē starp darbiem ar riteni nobraucu mežā, apbraukāju sēņu dobes novācu un uz mājām.