Atmiņu fragmenti par sēnēm I

.. kā jau atmiņas — atmiņu mūzu spārno ilūzijas un maldi ..

Mana Vecāmamma bija ar vācbaltu saknēm. Līdz mūža pēdējai dienai 90+ gadu vecumā viņa saglabāja figūru un staltu stāju un tāpēc, kaut arī bija ļoti neliela auguma, izskatījās diezgan gaŗa, vismaz mazbērniem. No sejas šķiet, ka jaunībā bija bijusi saviem laikiem ļoti glīta, arī vecumā vaibstos bija zināms cēlums, jo īpaši deguns. Jau pēc viņas nāves, kad biju kļuvis par tādu kā čiekuru savā nozarē, darba lietās biju mūsu senču von ****-*** pilī NN pilsētā, kur tagad iekārtots muzejs. Tur bija neliela galerija ar pils agrāko saimnieku portretiem. Patiesībā ar zināmu pārsteigumu ieraudzīju gan sava Papus, gan viņa brāļa, gan Vecmammas un un viņas meitas, manas krustmātes, portretus. Protams, ne viņu, bet no sienām lūkojās sejas un stāvi drēbēs, kā viņi būtu izskatījušies pirms 200, varbūt 300, gadiem. Izcelšanās Vecmammai ir bijusi traucējoša visos viņas dzīves posmos — gan pirmskaŗa, gan pēckaŗa gados; viņas citādību viņa nepiedeva arī vietējība. Arī viņas pēcnākamajiem pēckaŗa dzīvē tas dzirnakmens vēlās līdzi, man vēl summējās Mammas ģimenes sāga, bet tas jau ir cits stāsts, ne par sēnēm. Izcelšanās un citi laikmeta faktori bija padarījuši Vecmammas raksturu smagu un ātru. Vissmagāk no vīramātes cieta mana Mamma, bet kopā nebija jādzīvo. Taču pret mazbērniem viņa bija saulaina un mīloša vecmāmiņa. Un vasaras laukos pie abiem Papus vecajiem varbūt ir viena no jaukākajām manu bērnības atmiņu daļām.

Par spīti priekšvēsturei Vecmamma bija īsta lauku saimniece; Kārļa laikos mums bija paraugsaimniecība, aš pats Prezidents to reiz apciemoja un uzslavēja. Zināms nopelns tur bija Vecmammai, viņas Kaucmindes skolai un vāciskajiem KKK, labi vienu K atmetam, jo ar Dievu viņai bija rezervētas attiecības, viņa ļāva Dievam būt, bet uz viņu īpaši nepaļāvās. Bez ordnunga viņa neticamā kārtā bija arī tāda kā zāļu sieva, ejot pa pļavu, katru zālīti prata uzrunāt un zināja, kam tā noderīga. Līdzīgi bija arī mežā. Sēņošana ar viņu mazam bērna bija kā enciklopēdija. Viņa prata ieraudzīt putnus, meža zvērus, pēdas un kukaiņus; par katru lietu viņai bija stāsts. Līdzīgi bija ar sēnēm. Te gan atkal “jātaisa” ģeogrāfiska atkāpe. Man bērnībā bija divi sēņu meži. Šoreiz par lielāko — Velēnas-Gaujienas kāpu meža masīvu gar Gauju. Tagad gan saimnieku laikos tas atkal mainījies, nezinu vai es to vairs to pazītu, taču bērnībā tas bija vidēja un vecāka vecuma vairāk priežu mežs, kuru padumjo laiku slinkā mežkopība saglabāja ilgus gadus gandrīz nemainīgu, bet labi koptu, ar labiem ceļiem un sēnēm un citu dabu ļoti bagātu.

Varbūt pirmās atmiņas par sēņošanu ir ne gluži manas [tik bieži citu atkārtotas, ka kļuvušas par manām]. Saulaina vasaras diena uz meža ceļa [saukta Beku ceļš], ciets, sauss, lielās tehnikas nepostīts meža ceļš ar paretu zālīti un baravikām. Pie vienas bekas biju ieraudzījis kādu no tiem lokanajiem un metāliski spīdīgajiem tārpiem, kādi pa laikam bija atrodami, piem., gailenēs, un bakstīju to ar pirkstu [kā viņš locījās] un saucu .. Vecmamm, cūska, cūska. Nu jā, tā saucamo garo tārpu [čūsku] manās bērnības pļavās un mežos netrūka. Vecmammas izjūtas varu tikai iedomāties, bet arī tikai tagad, kad esmu piedzīvojis visādas ķezas pats ar saviem bērniem.

[turpinājums pamazām top]