Vienas podreizes literatūra

Tā nu sanācis, ka mūsmājā ir tikai viena tualete. Kaut gan arhitekts projektā bija paredzējis divas, katru savā stāvā. Taču māju projektēja un būvēja vairākos piegājienos un diezgan ilgi, gadus desmit, jo īsti vajadzīga viņa nebija — visi bijām piesaistīti darba dzīvēm rīgās un pilsētas dzīvokļiem, un īsti nebija zināms, kurš vispār tajā dzīvos. Tostarp vēsturiskā latviešu apbūves tradīcijā lielākoties ir viena sirsniņmāja. Kaut kādā brīdi tika nolemts otrā stāva vannas istabas izbūvi atlikt. Kādu laiku tā bija viesu guļamistaba, un, kad pieteicās un da savai istabai izauga mazais Brīnums, Puika, tā kļuva par burvīgu, nelielu un funkcionālu bērnistabu.

Proti, ja mājā dzīvo četri cilvēki, neskaitot viesus, kas vasarās jūrmalu mājās ir diezgan neizbēgama blakne, reizēm pie notīgās vajadzības telpas durvīm veidojas nelieli sastrēgumi. Ziemās vieglāk, jo kaimiņmāju vasarnieki prom, un mums ir atslēgas no vairākām, ar labi aprīkotām tualetēm.

Vēl šajā stāstā nedrīkst izlaist to, ka kā vairums latviešu esam lasītāji, ielasītas grāmatas uz visām horizontālajām virsmām. Bet dzīves steidzīgajos ritmos vienīgā vieta, kurā tiešām var baudīt mirkli miera un klusuma, ir tualete. Ja pazudis kāds aktuālais žurnāls, tad mana Mamma iet to meklēt uz “bibliotēku”, kā viņa reizēm saka par sirsniņmāju.

Tā nu šodien sēdēju uz poda un lasīju īsstāstu grāmatu. Pār mani nāca apgaismības mirklis, kas gan, ņemot vērā cilvēka fizioloģiskās eupatnības un specifisko koncentrēšanos pie izvades darbībām , ir diezgan raksturīga parādība šai telpai [reizēm domāju, ka tur jāievieš blociņš un zīmulis atklāsmju fiksēšanai]. Proti, mūsu literatūrā ir brīva un neapgūta prozas niša .. vienas podreizes stāsti .. Tādi stāsti, kuru garums nepārsniegtu 750 vārdu, — kas izlasāmi 3–5 minūtēs, ņemot vērā, ka vidējais lasīšanas ātrums ir 250 vārdu 1, 5–2 minūtēs [te vēl būtu jāveic papildu lauka pētījumi un aptaujas].

Domāju, ka tas gan no literatūras attīstības viedokļa, gan no komerciālā aspekta ir vismaz apdomāšanas vērts projekts. Un ja vēl pieskaitām tautas, kas stāv rindā pie notīgās vajadzības telpas durvīm, mūžīgo pateicību?