Putekļi

Piekārtojot māju, nejauši atsedzu pie sienas pieslieto Meitas nepabeigtu gleznu. Ja mājās cirkulē [vismaz] divas mākslinieciskas manifestācijas, visi stūri pilni ar dažāda izmēra un statusa mākslinieciskiem putekļu vācējiem. Bilde. Kāda Majoru krogus, tipiskas Jūrmalas apbūves elementa ar terasi, skats saulainā vasaras dienā. Atsevišķi elementi izstrādāti pat ļoti detaļās [māksliniece vairāk grafiski, ne krāsās, domājoša]. Šis tas palicis siluetos, skiču līnijās. Arī divi cilvēku silueti, patālu pie galdiņa. Atpazīstami savējiem. Jūrmalas pussalas [norobežo Lielupe un Jūŗa] slavenākais san[itār]tehniķis ar muguru pret ielu; otrs — Aivars [Brīze], ar seju pret ielu un dzīvi. Tā nu sanācis, ka krodziņš bija vieta, kur mūsu taisnes [?] krustojās. Rīta kafija, vakara, pēcpusdienas alus. Nesteidzīgi mirkļi, bezgalīgas sarunas, strīdi, kas nesanaido, par būtisko. Reizēm katrs pie sava galdiņa, ja negribējām klusēt pie viena. Tikai pa brīdim Aivara jautājošā balss: eu, pilsēta Ziemeļāfrikā, 6 burti? Krustvārdu mīklas bija viņa pašsaruna, meditācija, intelektuālais treniņš. Parasti savējie viņu netraucēja, kamēr viņš pats nepabīdīja mīklu pie malas. Viņam bija maz laika. Vienmēr. Nerunāja tukšu. Nedarīja tukšu. Zinu, ka glezna nekad netiks pabeigta. Ne jau tāpēc, ka Aivara vairs nau. Kad Meita skicēja, Aivars, padzēris kafiju, piegāja pie viņas paskatīties. Mākslinieka tiešumā un godīgumā: tev vēl jāmācās un jāaug, lai mani gleznotu. Kaut abi bija pazīstami gadiem un ļoti draudzīgi, bet varbūt tieši tāpēc. Tā nu stāv bilde, pieslieta.. jau gadus 3+.. un es sevi neredzu uz terases un krodziņā. Nevis tāpēc, ka manis nau gleznā. Kopš Aivara vairs nav, tā īsti mani vektori, līknes un taisnes vairs nekrusto šo punktu.

Ir vietas, kas [at]mirst kopā ar cilvēku.