recenzija par nesen izlasīto grāmatu;)

Man bija baigā iedvesma rakstīt, bet tagad kad ir laiks piesēsties un uzrakstīt, atkal neko negribas rakstīt. :) Nu labi, uzrakstīšu.

Vidēji vienam cilvēkam nemaz tik daudz pārdomu rosinošu notikumi ikdienā nenotiek. Vienam - varbūt tie ir ceļojumi, citam -jaunu cilvēku satikšana, vēl kādam - noskatīta filma vai izlasīta grāmatas. Manā ikdienas rutīnā visdrīzāk tā ir grāmata, kas liek kaut ko jaunu uzzināt vai par kaut ko padomāt. Un tā kā nemaz tik daudz grāmatu arī nelasu (ne vairāk kā 10 gadā), tad, lūk, nolēmu padalīties ar iespaidiem.

Mana pēdējā izlasītā grāmata ir no sērijas "Apvārksnis" un tā saucas “Ar slēpēm no Everesta”. :) Grāmatas autors ir japānis J.Miura, kurš arī bija tas, kurš lidoja ar slēpēm no Everesta. Kā jau nojaušat, tas nav daiļliteratūras gabals, bet gan pavisam reāls stāsts, kurā autors apraksta pats savus piedzīvojumus.

Šis Miura ir samērā interesants cilvēks, ne velti par viņu vesela grāmata radīta pat tik etniski mazā tautas valodā kā latviešu valoda. :) Nu labi, tad beidzot ķeršos klāt pie paša stāsta. :)

Dzīvoja reiz J.Miura. Viņš bija 35 gadus vecs japānis. :) Viņš bija arī dižens slēpotājs un ne vienu reizi vien bija ieguvis 1.vietu kā ātrākais slēpotājs dažādās starptautiskās sacensībās. Doma par panākumiem slēpošanā viņu bija tik ļoti apsēdusi, ka viņš aizdomājās, - ja vien atklātu kādu slēpju bremzēšanas sistēmu, - tad viņš droši varētu nesties lejā no vēl augstākiem kalniem. Viņš tiešām izgudroja bremzēšanas tehniku,proti, - ja trases sākumā (slēpojot no kalna) sev piesprādzē izpletni un tad noteiktā brīdī parauj aukliņu, izpletnis atveras un var traukties no kalna lēnāk – dzīvību neapdraudošā ātrumā.

Ilgi nedomādams, viņš izlēma, ka nekas viņam netraucē notraukties lejā arī no Everesta. Bija zināms, ka nevienam slēpotājam līdz šim tik neprātīga doma vēl nebija ienākusi prātā. Bet, ja viņa rīcībā ir tik brīnišķīga bremzēšanas tehnika, kurš gan var patraucēt viņu laisties no Everesta? Nu jā, tikai naudas trūkums....

Šo brīnišķo domu viņš izstāstīja arī citiem, kā rezultātā nokomplektējās domu biedru klubs. Finansējuma iegūšanai sākotnēji viņi cerēja iegūt naudu no brīvprātīgajiem ziedotājiem - kluba biedriem, bet nekas labs nesanāca. Tad nu kādam ienāca prātā progresīvāka doma – piesaistīt dažādu mediju uzmanību. Tas nostrādāja, mediji savu izdevīgumu projektā saskatīja un pie nepieciešamās naudas tika.

Pēc pusotra gada gatavošanās vesela karavāna 800 cilvēku grupā ar viņu kā ar galveno varoni devās ceļā. 20% no tiem bija žurnālisti, 30% slēpotāji, alpīnisti, 20% gadījuma rakstura piedzīvojumu meklētāji, 30% mantu nesēji (ha ha, lai 1 cilvēks nobrauktu no kalna dažas sekundes). Pats pārgājiens līdz Everestam ilga ~ 2 mēnešus.

Grāmatā viņš aprakstīja savas izjūtas un domas tā pusotra gada laikā, kad gatavojās Lielajiem Nobraucienam, kad jau bija zinams, finansējums būs. Viņš cītīgi studēja diētu grāmatas Nonāca pie atklājuma, ka tie, kas neēd gaļu, ir spriganāki (kā pērtiķi), bet gaļas ēdāji esot daudz kūtrāki (kā lauvas). Uz kādu brīdi viņš kļuva par veģetārieti. Pēc tam viņš izlasīja, ka veģetārisms derot tikai siltajās zemēs, bet ne vietā, kur ir sniegs. Tad nu viņš atsāka ēst gaļu. Vispār viņš gatavojās kļūt pēc nobrauciena par slavenako cilvēku pasaulē un daļēji jau tāds jutās. Pārgājienā uz Everestu viņam dažkārt sanāca iegriezties dažādos Himalaju tempļos. No lamām viņš uzzināja, ka viņi ticot un esot personīgi redzējuši sniega cilvēkus, bet pats gan viņš tam nenoticēja. Vēl viens lama teicis, ka viņa karavāna soļojot zem nelaimi nesošas zvaigznes. Ekspedīcijas laikā tiešam gāja bojā 10 cilvēki dažādos negadījumos, bet viņš pats Miura tomēr nonāca līdz pašam Everestam.

Ar alpīnistiem viņš uzkāpa kalnā (karavāna palika lejā). Uz vairākiem pauguriem tika savietotas TV kameras, lai visu filmētu tiešraidē un ceļojumu iemūžinātu dokumentālā filmā.

Pēdējās 2 gramatas lapas tika veltītas pašam finālam,- kā tad viņš no tā Everesta laidās lejup. Pirms brauciena novērtējot trasi, galvenais varonis neko priecīgs nejutās, jo galvenais ceļš veda uz bezdibeni, bet blakus trajektorija pa nogāzi ar bīstamām plaisām. Taču visvairāk viņš iedvesmojās no vīzijas, ka no galvenā ceļa uz bezdibeni ne pārāk pārliecinoši atzarojās vāji redzama "trase", uz kuras, ja izdotos tikt, diezgan droši varētu nolaisties lejup. Tikai nebija drošas pārliecības, ka būs iespēja nobrauciena ātrumā savlaicīgi to trasi pamanīt un spēt pareizā vieta un laikā nogriezties. Bet kā rezerve palika tas plaisu ceļš. Tā vai citādi atkāpties bija par vēlu un un viņš daudz par to galvu nelauzīja.

Un tā sākās starts. Pēc pāris sekundēm viņš parāva aukliņu, diemžēl izpletnis nedeva nekādu efektu. No sākuma viņš domāja, ka izpletnis nespēj noķert vēju, tāpēc taisījis dīvainus manervus. Bet tad sapratis, ka izpletnis vienkārši nestrādā. Un lielā ātrumā traucies lejā, domās atcerēdamies visu dzīvi. Jā, tad viņš nokritis un kā bumba ripojis lejā, līdz beidzot atsities pret akmeni un apstājies. (Alpīnistu komanda, kas drūzmējās uz blakus pauguriem,viņu savāca.) Vairāk neko viņš nestāsta, arī ne par iegūtajām traumām. Bet grāmatas pēdējā lapā figurē atklāsmes, ka ir bezgalīgi pateicīgs Liktenim par to, ka palicis dzīvs (nemaz uz Everestu nav jābrauc, lai pie šādas vērtības tiktu) un ir tik svarīgi cilvēkam mēģināt piepildīt savu sapni. Vienlaikus gan viņš prātoja, ka varbūt tā esot Likteņa zīme uz tik ekstrēmām avantūrām sapņa piepildīšanā tieši viņam vismaz vairs nepavilkties. Nu tas arī viss....

Tika sacelta gandrīz vesela valsts kājās, lai viens entuziasts ripotu no kalna lejā ka bumba.

Bet vispār stāsts bija interesants. Interesants bija apraksts par to, kā viņš centās, kā fokusējās uz mērķi, kā ticēja, kā noorganizēja tādu avantūru un pēc tam - kā mācēja pieņemt zaudējumu. Ja viņš būtu vinnējis, visdrīzak viņš kļūtu bezgala iedomīgs un kā aptracis meklētu jaunus izaicinājumus, lai kā bērns varētu rotaļāties ar slēpošanu no kalniem un varbūt tādā veidā atstājot aizkadrā svarīgākus cilvēka dzīves mērķus. Vispār jau grāmatā bija arī šādas tādas interesantas domas, piemēram, par to, kā atšķirt profesionālu slēpotāju no amatiera. Viņaprāt, profesionālim piemīt liels dvēseles prieks par nodarbi, bet amatierim – mazliet mazāks prieks. ;) Vēl, kā varēja noprast, viņš ticēja (vai vel vairāk noticēja) Liktenim. Viņaprāt, arī viņa avantūriskais piedzīvojums ar visu zaudējuma finālu jau esot bijis zvaigznēs ierakstīts, tāpat kā to 10 cilvēku bojāeja (tas viņam tiešām bija skumji).

Tagad arī jūs zinat, ka kādreiz dzīvoja tāds japānis Miura. :) (Šķiet, mūsdienās tādas grāmatas reti kurš lasa. Es arī otrreiz nepārlasīšu, bet interesanti bija. )