Ceļojumi mēdz būt dažādi – gan reāli, gan domu pasaulē. ;) Vispār saka, ka patiesībā mēs dzīvojam domās, taču fiziskā pasaule mums dota tāpēc, lai mēs fiziski paveicam labus darbus. Tā kā ne vienmēr var ceļot fiziski pietiekami tālu un atraktīvi, tad var to darīt vismaz domās, brīvi izvēloties virzienu, laikmetu un sabiedroto. :)

Un tā pēdējo 2 nedēļu laikā, ar grāmatas “Ārpus laika zemes dzīlēs” palīdzību, es domās ceļoju kopā ar speleologu [ja jūs arī nezinat, ko tas nozīmē, tad pateikšu - klinšu, aižu un bezdibeņu pētnieks, bet skan lepni] Mišelu Šifru uz viņa alu. :) [Kurš nu uz kurieni šajās saulainajās dienās ceļo – cits ceļo uz pludmali, es - uz tumšu alu.]

Grāmatas ideja visai oriģiniāla. Jauns puisis M.Šifrs bija izdomājis, ka viņam jāpasēž alā, un, šķiet, viņš vēlāk pats mēģināja piedomāt iemeslus kapēc. Kā pirmais iemesls, kā man šķita,– viņš pats velējās pārbaudīt savus spēkus, vai spēs nodzīvot bezdibenī 2 mēnešus. [vēlāk gan viņš taisnojās, ka tas esot bijis pats mazsvarīgākais.] Otrais iemesls – vēlējās pētīt klintis, vākt materiālus, bet ļoti šaubos, vai tā iemesla dēļ alā bija jādzīvo 2 mēneši. Trešo iemeslu viņš vēlāk minēja gandrīz kā galveno, bet man radās iespaids, ka to vienkārši izdomāja pēdējā brīdī – dzīvot alā bez pulksteņa, nezinot, kad ir diena un kad nakts un pēc tam salīdzināt, kā viņa izjūtu laiks sakrīt ar faktisko laiku. Vēl viņš kā zinātnieks bija sevi nodevis mediķu uzraudzībā, lai pārbaudītu, kā uz organismu iedarbojas ilgstoša melna tumsa, vientulība, 100% mitrums un 0 grādu aukstums. Līdzi viņš bja paņēmis mūzikas plates – pārsvarā klasisko un, pēc manas saprašanas, ļoti daudz grāmatu – klasiku un arī zinātnisko literatūru. Kā savu papildus mērķi viņš definēja, ka vēlas ar savu eksperimentu dot ieguldījumu kosmonautikā utt. Līdzi bija paņēmis termometru, baterijas, telti, pārtiku un telefonu. Bija sarunājis, ka katru rītu pēc pamošanās viņš zvanīs, lai noziņotu, ka pamodies, kā arī zvanīs pēc ēdienreizēm un pirms gulētiešanas. Viņam zvanīt bija noliegts. Vēl viņš bija piekodinājis pakaļ nenākt ātrāk kā pēc mēneša. Un papildus nianse – ja ar viņu kas notiktu un viņš kļūtu pārvietoties nespējīgs, viņu no turienes bez paša līdzdalības nevarētu izvilkt.

Visinteresantākais tajā šķita tieši dzīve tumsā un absolūtā klusumā – kaut kur Francijas klintīs – 400 m akas dziļumā., izejot cauri 10 m garai “kaķa ejai”, pēc kuras lejā tad arī bija pilnīga tumsa.

Tur kā ar negaidītu efektu viņš sastapās ar regulāriem milzu klinšu un ledus nogruvumiem ar baisiem trokšņiem, kas viņam izraisīja milzu bailes un viņš līdz pēdējam nezināja, vai izies dzīvs, kā arī saprata, ka tikai nejaušība viņu glābj no bojāejas. Tumsā viņam bijušas halucinācijas – viņš pa retam redzējis baltus zibšņus. (Man gan aizdomas, ka te viņš, iespējams, bija attīstījis tā saucamo “3.aci”, jo tie zibšņi “tajā pasaulē” patiešām pastāv.) Pārsteidzoši šķita, ka viņš tajā tumsā ložņāja pa tiem ledājiem – klintīm – akām ar virvju palīdzību pētīt, kādas konstrukcijas ledi kur tur atrodas. Vārdusakot, drosminieks.

Ekserimentā atklājās, ka 1 gulētiešana un 1 pamošanās konstanti nepārsniedz 24 h robežu (vidēji 24,5 h). Vienu brīdi viņam bija sajaukusies diena un nakts. Vidēji gulēja 10 h, nomodā bija 14 h. Pašam viņam likās, ka guļ 8 h, bet nomodā ir tikai 4 h. Tad nu eksperimenta būtiskais atklājums bija tāds, ja cilvēks nonāk slēgtā, tumšā vietā, kur nav iespējas noteikt laiku, pēc pamošanās reizēm diezgan droši var noteikt, cik diennaktis ir pagājušas. Fiziski nekas nemainījās, tikai attīstījās tuvredzība, bet tā mēneša laikā pēc iznākšanas pārgāja.

Bet īstenībā – dīvains tips, dīvaina ideja un dīvains eksperiments. :) Bet bija pietiekami interesanti, lai to grāmatu izlasītu līdz beigām. :)

Ko es no šī ceļojuma guvu?

Man patika, kā viņš cīnījās katru dienu ar vienmulību. Vēl viņš dalījās ar atziņām, kad ir tāda vienmulība, tad galvenais nedomāt par pagātni un nākotni, bet domāt par tagadni vai tuvāko darāmo darbu. Vēl viņš teica, ka kaut arī tie 2 mēneši bija kā vienveidīgs ieslodzījums, taču tieši tajā laikā bijusi ļoti intensīva dzīve gan izjūtu ziņā, gan sevis iepazīšanas ziņā, gan arī tajā, ka bija daudz laika lasīt grāmatas, domāt. Nu un, protams, drosme un moto “gribēt ir varēt” vienmēr iedvesmo. :) Tiešām pārsteidzoši, ka cilvēki, lai pārbaudītu savas spējas, iesloga sevi šādos apstākļos. Bet nu fiziskai sagatavotībai arī jābūt, lai tā lodātu pa bezdibeņiem – tas nu skaidrs. ;) Vienu brīdi viņa ģimene sāka uzstāt, lai ceļ viņu no turienes ārā, bet viņš iecirtās, ka pirms laika ne par ko neies, lai gan pašam tur patiešām švaki gāja – vienmēr auksts, slapjas kājas, baismīgie klinšu nogruvumi utt. :) Un vēl atziņa, ka cilvēks tomēr ir sabiedriska būtne. Bet traks vienalga.

Neliels citāts.

Jā, radīt un mirt.Vai labāk - radīt un dzīvot. :) Bet mans ceļabiedrs uz šo brīdi jau varētu būt kādus 70 gadus vecs vai pat miris. Bet, ja laiks neeksistē, tad šajā ceļojumā viņam bija 22 gadi. :) Bet tik traku boyfrendu es vienalga negribētu. :)