FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!

Dienasgrāmatas (blogi)

 fargo,  04-04-2015 13:45  15

Jūlijs Cēzars, “Piezīmes par gallu karu.” - 2

Sākotnēji pievienotais ieraksts (skatīt pašreizējo versiju):

SESTĀ GRĀMATA

Cēzara karagājiens pret svēbiem

(par ģermāņiem)

XXI. Ģermāņu parašas ir pilnīgi citādas. Vispirms viņiem nav druīdu, kas pārzina reliģijas lietas, un viņi nerūpējas par upurēšanu. Par dieviem viņi atzīst tikai tos, kurus redz un kuri viņiem atklāti palīdz — Sauli, Vulkānu un Mēnesi; par pārējiem viņi nav pat dzirdējušu Visa viņu dzīve paiet medībās un karā. Jau no mazam dienam viņi pierod pie grūtībām un trūkuma. Kas visilgāk ir saglabājuši nevainību, tos viņi visvairāk slavē. Viņi domā, ka tic izaugot par staltiem un spēcīgiem vīriem. Par vienu no lielākām nekrietnībām viņi atzīst kopdzīvi ar sievieti pirms divdesmitā dzīvības gada. Šīs attiecības neslēpj, jo vīrieši un sievietes kopīgi mazgājas upēs, un ķermeni apsedz ar ādām trūcīgi, atstājot lielu daļu kailu.


XXII. Viņi daudz nodarbojas ar zemkopību; viņu pārtika galvenokārt ir piens, siers un gaļa. Nevienam no viņiem nav noteikta lauka, kas būtu viņa privāts īpašums; amatvīri un priekšnieki uz vienu gadu tām dzimtām un asinsradiniekiem, kas sanāk kopā, piešķir tik daudz zemes un tajās vietās, cik daudz un kur tie atrod par vajadzīgu, un pēc gada liek tiem pāriet uz citurieni. Šādai rīcībai viņi rod daudzus iemeslus: lai zemkopība ilga pieraduma dēļ neaizstātu kareivisko cīņas garu; lai ļaudis necenstos iegūt daudz zemes un ievērojamākie nepadzītu vienkāršos no īpašumiem; lai necenstos pārāk rūpīgi būvēt namus, kur patverties no aukstuma un karstuma; lai nerastos naudas kāre un no tās šķelšanās un nesaticība; lai krietnākie ļaudis valdītu pār vairākumu sava taisnīguma dēļ, jo katrs redzētu, ka neviens nav bagātāks un varenāks par viņu.


XXIII. Katrai valstij esot lielākais gods, ja visapkārt tās robežām ir pēc iespējas vairāk nopostītu un tuksnešainu zemju. Ģermāņi domā, ka tas raksturo viņu kareivisko garu, jo kaimiņi ir padzīti no saviem laukiem, un neviens neuzdrošinās apmesties tuvumā. Tā esot arī drošāk, viņi saka, neesot jābaidās no pēkšņa iebrukuma. Ja kāda valsts atvaira uzbrukumu vai pati uzbrūk, tad ievēl nāvi. Miera laikā nav visiem kopīgu amatvīru, bet katra vai apvidus ievērojamākie vīri spriež tiesu pār saviem ļaudīm un izšķir strīdus. Laupīšana neesot negods, ja tā notiekot ārpus valsts robežām, un viņi apgalvo, ka jaunatne tā tiekot nodarbināta un nepalaižoties slinkumā.


Ja kāds no ievērojamiem vīriem tautas sapulcē paziņo: viņš būšot vadonis, lai pieteicoties, kas gribot viņam sekot, tad pie viņa steidzas visi, kam patīk šis vīrs un kas piekrīt šim pasākumam; tie sola savu atbalstu, un visi tos cildina. Par nodevējiem un vārda lauzējiem atzīst visus, kas vēlāk to nedara, un neviens viņiem tad vairs netic.


Darīt pāri viesim ir nekrietnība, un viņi aizstāv pret pārestībām un uzskata par neaizskaramiem tos, kas kaut kādu iemeslu dēļ pie viņiem ieradušies. Tiem atvērtas ir visu namu durvis, un visi dalās ar viņiem pārtikā.


Bet bija laiks, kad galli, būdami kareivīgāki par ģermāņiem, iebruka viņu zemē un sūtīja sava liela iedzīvotāju daudzuma un zemes trūkuma dēļ pāri Reinai savus ļaudis un dibināja kolonijas. Tāpēc pašos auglīgākajos Ģermānijas novados pie Herkīnijas meža ir apmetušies tektosagu volki, bet Herkīnijas mežs, es domāju, pēc nostāstiem jau ir bijis pazīstams Eratostenam un dažiem citiem grieķiem, kas to sauc par Orkīnijas mežu. Tektosagi šajos novados mīt līdz pat mūsu dienām un viņus atzīst par ļoti taisnīgiem ļaudīm un ļoti krietniem kareivjiem. Ģermāņi arī tagad dzīvo tādā pašā trūcība un nabadzībā kā agrāk, tikpat pacietīgi panes to visu, tāda pati ir viņu iztika un apģērbs, turpretī gallus mūsu provinču tuvums un aizjūras preču pazīšana pieradinājusi pie labklājības un dzīves ērtībām, un bieža sakāvju ciešana viņiem tagad ir parasta lieta, tā ka viņi pat paši kareivju drosmes ziņā nepielīdzina sevi ģermāņiem.


Herkīnijas mežs ir ceļiniekam bez nastas deviņu dienu gājumu plats. Citādi to izteikt nav iespējams, jo ģermāņi nezina ceļu mērus. Tas sākas helvētu, nemetu un rauriku zemē, sniedzas līdztekus Donavai līdz daku un anartu novadiem, tad pagriežas pa kreisi un dažādā attālumā no upes stiepjas tālu gar daudzu cilšu zemēm. Ģermānijā nav neviena, kas varētu teikt, ka viņš aizgājis līdz šā meža galam, kaut arī būtu gājis sešdesmit dienas, vai vismaz uzzinājis, kur tas sākas. Ir zināms, ka tur dzīvo dažādi plēsīgi zvēri, kas citur nav redzēti. No tiem visvairāk atšķiras no mums pazīstamajiem un, šķiet, ir šeit minami šādi zvēri.


XXVI. Ir briedim līdzīgs vērsis, kuram starp ausim pieres vidū aug viens rags, garāks un taisnāks par tiem, kurus mēs pazīstam. Tā gals plaši sazarojas kā plauksta. Mātītes ir tādas pašas kā tēviņi un ar tikpat lieliem ragiem.


XXVII. Tur ir arī tādi dzīvnieki, kurus sauc par aļņiem. Pēc izskata un dažādās spalvas tie ir līdzīgi kazām, tikai mazliet lielāki. Tiem nav ragu un kājas ir bez locītavām. Tie neatguļas, lai atpūstos, un, ja gadās, ka tie nokrīt vai tos nogāž zemē, netiek uz kājām, un nevar uzcelties. Koki tiem ir kā guļamvietas: pret tiem viņi atbalstās un mazliet slīpā stāvoklī atdusas. Kad mednieki pēc pēdām ievērojuši, kurp tie parasti atnāk, viņi šajā vietā atrok kokiem saknes vai tos aizcērt, bet tā, ka tie izskatās gluži tāpat kā agrāk. Kad aļņi pret tiem kā parasti atspiežas, šie koki neiztur viņu smagumu, gāžas un lūst, un līdzi krīt ari aļņi.


XXVIII. Trešā dzīvnieku suga ir tauri. Tie ir mazliet mazāki par ziloņiem. Pēc sugas, spalvas un izskata tie ir vērši; ļoti spēcīgi un ļoti ātri. Tie nesaudzē ne cilvēkus, ne zvērus, kas gadās ceļā. Ģermāņi noķer tos rūpīgi izraktās bedrēs un nogalina. Jaunekļi norūdās un vingrinās šādās grūtās medībās, un tie, kas nogalinājuši visvairāk tauru, tiek ļoti cildināti, kad atnes un visiem kā pierādījumu parāda ragus. Pat noķertos tauru mazuļus nav iespējams pieradināt pie cilvēkiem un piejaucēt. Varenie tauru ragi ar savu izskatu un veidu ļoti atšķiras no mūsu vēršu ragiem. Tos rūpīgi savāc, apkaļ ar sudrabu un lielās dzīrēs lieto kā dzeramos kausus.

Sebastian Wolf cover Jūlijs Cēzars, “Piezīmes par gallu...
citi ieraksti fargo d-grāmatā
Komentāri
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅