Divi puspagriezieni nemaina virzienu.

Nu, izdrāzi viņu?

Šitā pievilt meiteni!

Vai viņa smuka?

Kā labi nogāja?

Lai jums abiem veicas!

Bet man tu atteici...

Mati viņai cieti vai mīksti?

Kad iesi nodarīt lietu līdz galam?

Tādus un vel gūzmu citu jautājumu saņēmu pēc sava pieticīgā randiņa ar oHo sarkangalvīti. Sievietēm tas, izrādās, nav vienaldzīgi. Viņām ir dzīva iztēle un spēja iemiesoties aprakstītajos tēlos un situācijās. Interesanti vai Dantem un marķīzam de Sadam arī nācās akumulēt meiteņu spiedienu pēc savām rakstiskajām izpausmēm? Noteikti. Pasaule jau nemainās. Tikai toreiz mazāks sieviešu skaits mācēja lasīt un tas, lielākoties, bija atsevišķs sociālais slānis, kas droši vien uzlika zināmu zīmogu meitiešu interešu raksturam.

Manam ego glaimoja arī tas, ka spiedienu jutu ne tikai no skatītāju zāles, bet arī no vodeviļas partneres. Smalku, bet nepārprotamu spiedienu.

Biju iedzinis sevi pienākuma apziņas stūrī. Pietiekoši daudz meitenes būtu sarūgtinātas no manas bezdarbības. A sarūgtināta sieviete ir bumba ar laika degli.

Jāglabj pasaule.

Tikai kā? Darbība var būt gan ar procesa virzīšanu uz priekšu, gan ar tā pagriešanu citā virzienā. Varbūt pat atpakaļ?

Jā!!! Kā normāls lohs ieslēgšu atpakaļgaitu. Tikai vajag izdarīt tā, lai neizskatās, ka es esmu tas, kurš ir nolēmis atkāpties.

Vajag šokēt!

Aizrakstīju, ka, manuprāt, ir esam nonākuši līdz brīdim, kad ir jāstājas miesiskās attiecības. Pie tam īsi un sausi.

Saņēmu atbildi, ka biju radījis iespaidu par savu spēju to pateikt kā smalkāk, bet tagad aura ir pagalam, taču - lai iet.

Johaidi! Nenostrādāja!

Tātad: bārdu nedzīt un drēbes tās pašas, kuras pirmo reizi. Jārada trūkuma un nevīžības iespaids... Nu vismaz ārēji.

Stāvēju pie RIMI apakšbikšu plaukta un biju vieglā neizpratnē. Mana izmēra tīkamā fasona izstrādājumi bija tikai un vienīgi debīli zaļā tudišpīpa krāsā. Mārketinga nodaļa bija acīmredzami pāršāvusi pār strīpu ar šo kampaņu. Situāciju izglāba kurvis ar 2paku čupu. Lai būtu. Noderēs. Neba nu pēdējo reizi.

Stāvot rindā pie kases mans skatiens sadūrās ar Dailes aktiera Ķestera acīm uz „Kādatur Dzīve” vāka. Virsraksts „Kādēļ sievietes ir bez prāta no Ķestera?” Man tas arī nav skaidrs. Pie tam man nav skaidrs kādēļ šis, manuprāt, mīts tiek uzstājīgi kultivēts. Taču intriga nebija tik liela, lai pat paņemtu preses izdevumu rokās. Drīzāk jutu ērcīgums, jo mans uzdevums šodien ir apspiest savu seksapīlu, nevis analizēt citu.

Autiņā nekavējoties pielaikoju guvumu un sajūsmā noelsos. Manas rokas slīdēja pār lielisku formu, kuras pamatā bija tekstilizstrādājuma push-up efekts. Noļukušie, plīvojošie dibenvaigi bija savākti pievilcīgā, reljefā bumbā. Ķesteris, tudš viņu pīp, var atpūsties!!!

EUREKA – tas būs man slepenais ierocis brīdim, ja lieta nonāks līdz pēdējam slieksnim. Biju lasījis, ka nošļukuša veča dibena iespaids uz sievietēm ir graujošs. Pat „Seksā un lielpilsētā” ir viena epizode ar šo jauko skatu.

Kādu brīdi patīksminājos par sevi un devos pie objekta. Pa ceļam grauzu tumšo šokolādi. Tas laimes sajūtai un enerģijai. To man arī bija pamācījusi viena oHo līdzjutēja.

Piebraucu pie dzīvesvietas. Piezvanīju. Meitenes balsī arī jūtu dziestošas liesmas cerībai, ka es neatbraukšu. Nekā nebija, Saulīt. Tev ir tas jāpasaka, ne man. Tāda ir spēle.

Kamēr gaidīju viņu nākam, gara acīm jau redzēju pilsētnieces mocīšanos manis sagatavotajā brīvdabas pasākumā. Lietus lija ik pa brīdim. Pati Daba ir man palīgos šodien.

Čmok un braucam. Vāros visu ceļu, lai neiestātos klusums, bet vienā brīdī atskan kluss jautājums, kurā pusē ir pasākuma vieta. Sāku klāstīt ceļu un pēc brīža tieku pārtraukts, ka ir OK. Ahāā..., meitene ir iečekojusi ko tīmeklī un tagad pārbauda vai nevedu viņu uz mežu vienkārši kailā pamatinstinkta dēļ.

Esam klāt. Būtnes deguns nedaudz saraucas, tiek paziņots, ka ir auksti un ūdens piles no kokiem krītot aiz apkakles. YESS!!! Plāns strādā!

Pasludināju ka atpakaļceļa vairs nav un devos uz priekšu. Meitene padevīgi sekoja.

Neizplūdīšu garā aprakstā. Slapji krūmi, dubļi starp kāju pirkstiem un odu dzēlieni (iespējams, ka tagad manī ir kripata viņas asiņu no kādas odu mātītes nesterilā snuķa) vieno. Beigās meitietis apmierināti smaidīja un pat spēja priecāties par apkārtni un ap viņu notiekošo (saulriets, pļava, ziedi utt.)

Braucot atpakaļ iedevu viņai zupu. Pilsētas bērns bija to godam nopelnījis.

Vakara pastaiga gar jūru. Pie sevis apsvēru iespēju likt lietā iepriekš aprakstīto slepeno ieroci un mesties peldēties jūrā kamēr vel kaut cik gaišs, lai var redzēt to skaistumu, taču iesāka līņāt lietus un slapināt sarkangalvīti nebija manos plānos. Pēc tam vel būs pienākums braukt apraudzīt vājinieci.

Piebraucām izejas punktā. Spriedze un neveiklā minstināšanās. Augstsprieguma sanoņas sprakšķi naksnīgajās debesīs.

„Nu pārāk acināt Tevi iekša laikam nav vērts. Tāpat pats pieņemsi lēmumu.”

Es biju gar zemi!!! Šito sievietes-čūskas viltību!!! Pantera jēra ādā!!! Un kā pagrieza situāciju!!! Mjāāā...

Gvarde mirst, bet nepadodas!!!

„Nāksies Tev man iedot tēju.”

Grāmatu plauktā kolekcija ar autoriem, kuri man arī tīkami. Laikam esam dvēseļu radinieki.

Dzeram karsto dzērienu mīkstajā mēbelē, kura tā vien aicina ieņemt horizontālu stāvokli, Džo Dasēns dūdo bonžūr-tužūr-kruasān. Andersena pasakā par burvju šķiltavām figurē suns, kuram acis ir apakštasīšu lielumā. Te viņš ir. Sēž blakus un skatās. Gaida. Gaida kad izpildīšos.

Pasen aprītā šokolāde kaut kā nedarbijas. „Laimas” tehnologi laikam ir cūkas. Viņu produktā kakao saturs acīmredzot ir minimāls. Ne laimes, ne enerģijas. NAV ENERĢIJAS!!! ŠITO KAUNU!!!

Process bieži rada risinājumu. Jau biju gatavs atkāpties un „otmazai” apelēt pie savām negaidīti uzplaiksnījušām tikumības jūtām, kad viss nostājās savās vietās.

Kapteinis bija uz tiltiņa un motorists pie dzenskrūves.

Regate sākās. Visi komandas locekļi savu darbu darīja godam. Kaisle bangoja kā okeāns ap mūžam nemierīgo Horna ragu. Tikai šis bija karsts okeāns. Kapteinis ar motoristu šad tad mainījās vietām, lai labāk kontrolētu situāciju. Komanda izpelnījās valšķigu aizrādījumu par neskūto vaigu, jo tas esot jūtams!!!!Kaut kur pa vidu viļņu šalkām vāji tika nočukstēts par glābšanas līdzekļu trūkumu uz borta, bet nākamais karstais vilnis jau aizskaloja visas šaubas.

Labs darbs, kurš labi padarīts. Regate finišēja. Par to nepārprotami liecināja akustiskie signāli, kurus es uztvēru ar dzirdi un okeāna viļņu svārstību amplitūdas norimšana.

Tikai neaizmigt un nepalikt. Pa nakti meitenes sabojājas. To pat oHo spārnotajās frāzēs raksta.

Braucu mājās. Ausa gaisma. Kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Laikam par to nav ko domāt. Par to taču nedomā runcis ar kaujās zaudētu ausi un aizlauztu asti. Par to nedomā arī suņupuika, kurš uzspļauj dresūrai un dodas nezināmajā, pakaļ burvīgai smaržai. Pēc tam ir kā ir, bet tas viss atkārtojas un atkārtojas no aizlaikiem.

Mājās mani pirmais sagaidīja suns. Ar interesi apostīja. Paskatījās acīs ar jautājumu. Velreiz apostīja un paskatījās Tagad jau ar solidāru sapratni.

Apsēdos uz kāpnēm. Kādu mirkli kopā sēdējām un skatījāmies rīta miglas tālumā.

Neko nedomājām.