Veselā miesā, vesels gars!Tačka bija pilna ar ģimenes locekļiem un pa ceļam paņemtajiem radiem. Piektdienas pēcpusdienā braucām uz Līvāniem, kur radupulkam šogad nolemts līgot. Mašīnā vairākumā bija sievietes. Krietnā vairākumā. Tās bija izvietojušās pa abām aizmugures rindām un raiti trieca visāda veida klačas par viskautko. Trokšņa līmenis, kuru radīja soprāni un alti, pastāvīgi pārsniedza dzinēja troksni, tā kā pārnesumu pārslēgšanas momentus spēju noteikt tikai ar mērinstrumentu palīdzību. Pirmais no tiem bija tahometra bulta, otrais personīgā pakaļa. Ne velti krieviem ir teiciens . Tad nu, pārsvarā, arī paļāvos uz šo smalko sensoru, kurš analizēja sīkāko tērauda kumeļa vibrāciju. Auto salonā valdīja sieviešu parfīma tvans. Bābieši bija sapucējušies izteikti dažādi. Mans auto šobrīd varēja deleģēt pa pārstāvim plašam pasākumu spektram, kuros dresscode protokols svārstītos no pārgājiena līdz Trīszvaigžņu ordeņa pasniegšanas ceremonijai. Taču smaržu intensitāte bija tas, kas viņas visas vienoja. Nu tiešām, to koncentrācijā, bija tāda, ka tas jau atgādināja kaitīgo ražotni. Mēs, priekšā sēdošie vīri, klusiņām (vel jau nebija vakars un drosme), par to ierēcām un cītīgi apgādājām sevi ar svaiga gaisa plūsmu no paneļa deflektoriem. Jaunībā ilgu laiku biju mīdījis skatuves dēļus tautisko deju kolektīva rindās. Ak šie izbraucieni, autobusi un kopīgās ģērbtuves ne tikai ar sava pulciņa meitenēm, bet vel papildus ar kādu citu draudzīgo kolektīvu!!! Tu ģērbies, bet acis tā vien šaudās tvert kādu erotisku skatu drudžaini ģērbjošos meiteņu barā. Pie tam kritiski salīdzinot pašmāju materiālu ar ārpasaules labumiem. Arī toreiz parfīms bija tas, kas vienoja dāmu populāciju. Kā viņas spēj nodzīvot ilgāk par vīriešiem pastāvīgi sevi indējot?! Daugavas kreisā krasta ceļš bija tukšs. Jēkabpilī šķērsoju Daugavu un bez starpgadījumiem nonācām Līvānos. Bāzes nometnē ekipāža izklīda kur kurais, bet pēc pavisam neilga laika, enerģiskās tēvamāsas organizēti, devāmies uz kapiem apraudzīt sava ciltskoka nu jau pazemes daļu. Mūža mājas parkā radu pulks atkal pašķīras, jo katram jau savs stumbra atzariņš tuvāks. Klīdu pa takām bez īpaša mērķa, jo ir gadījies, ka tā īsti pa tiešo man še piesaistes nebija. Skatiens aizkavējās pie diviem pieminekļiem ar pazīstamiem vārdiem un uzvārdiem. Dzimšanas gadi arī liecināja, ka nēesmu kļūdījies. Divi manas kādreizējās klases puikas nu bija deklarējušies šeit. Katra dzīvei ir savs ritējums. Pretīm nāca pāris. Jau iztālēm atpazinu brālēnu Ati. Joprojām vīrs kā ozols, kaut arī mīlot iedzert. Atis ir vienu gadu vecāks par mani. Armijas laikā bijām dienējuši salīdzinoši netālu viens no otra. Pat spējām atsaukt atmiņā operācijas, kurās abi bijām ņēmuši dalību. Tikai to mēs noskaidrojām jau pēc dienesta. Toreiz par atsevišķām dienesta vietām informācija uz āru netika laista. Labi, ka viens otram nebijām nodarījuši skādi. Armijas darbībā ik pa brīdim valdīja bardaks. Viņa līdzgājējā sazīmēju savu klases biedreni Rudīti. Nebiju redzējis viņu kopš 8. klases izlaiduma. Rudīte toreiz nebija nekāda smukā. Neveikls augums, vasarraibumaina seja, neproporcionāli pilnīgas lūpas, brūnganrudi biezi mati, kurus vecāki mājās apgrieza idiotiskā, galīgi nemeitenīgā fasonā. Pie tam 3. klasē viņai bija sanākusi viena šmuce par kuru klases biedri, jo īpaši zēni, zvaigāja vel gadiem. Arī tas uzspieda zināmu zīmogu manā attieksmē pret Rudīti. Bērni bieži ir nežēlīgi. Taču tas, ko ieraudzīju tagad, bija pilnīgā pretstatā ar tālo bērnudienu tēlu. Ir neskaitāmi stāsti par meitenēm, kuras skaistajos gulbjos pārvēršās no neglītiem pīlēniem un tad notiek strauja tālākā transformācija par..., ēēē, .... arvien mazāk un mazāk pievilcīgajām zosīm. Šis bija cits gadījums. Rudīte bija uzplaukusi tagad. Maz savā dzīvē esmu redzējis sievietes, kuru seksapīls atraisās un starot staro starp 40 un 50. Pārsvarā šis periods ir straujš nežēlīgā laika zoba uzvaras gājiena sākums, kuru var uz īsu brīdi aizkavēta ar titānisku laika ieguldījumu un nopietnu finansu investīciju. Pārmijām pāris pieklajības frāzes un vienojāmies, ka tiksimies līgo vakarā. Atgriežoties viesmīlīgās tēvamātes sētā gremdējos pamatskolas atmiņās, nemitīgi salīdzinot TO MEITENI un ŠO SIEVIETI. Nakts tumsā vel ilgi kaut ko fantazēju un biju jau drusku cemmīgs uz Ati, jo, kā bija paspējušas pavēstīt viszinošās sievas, Rudīte jau kādu laiku dzīvo ar viņu kopā. Līgo dienas rīts pienāca ar milzonīgu brokastu galdu un manu norīkojumu uz mežu pēc visādiem zaļumiem. Nu i labi. Būs ko darīt, nevis klāstīt ik pēc 15 min par jaunu satiktajiem savu dzīves stāstu. Diena pagāja ar zaru šķērēm, cirvi un zāģi rokās. Meža veltes tika vairākos reisos vizinātas uz svinību sētu, kur ļaudis tās izvietoja, svētku virsvadītājas izrīkoti. Ar katru manu ierašānās reizi bija pamanāmāks, ka alutiņis vecais brālis darīja savu darāmo godam. Latgales pašbrūvētais, necaurspīdīgais, oranžīgais un bagātīgi putojošais dzēriens bija raisījis sanākušo vīru mēles. Vienā malā bramanīgi skanēja Ata balss. Katru reizi manīju arī Rudīti. Mans skatiens nesodīti pie viņas kavējās vairākkārt. Nē. Nebiju kļūdījies apbrīnojot viņas sievišķīgo tēlu. Arī šodiena, pilnā dienas gaismā, bija tam apliecinājums. Pēdējā braucienā neveiksmīgi iestigu un pārrados jau krietnā krēslā. Šis meiju vedums jau bija neaktuāls. Steidzīgi tiku vests pie galda lai atgūtu iekavēto. Jau laidu skatu pār rosolu šķirnēm un kečupu kolekciju, kad pielīgoja Atis un skaļi pavēstija, ka visiem ir izlielījis mani kā afigenno peldētāju, un ka viņam ir fantastiska iespēja vinnēt Ls 5 derībās, ja es šovakar forsēšu Daugavu turp/atpakaļ. Prātam cauri izskrēja Jāņu ikgadējā statistika par slīkoņiem un autonegadījumos cietušajiem... Atis tikām nebeidza klaigāt par savām 100% iespējām uzlabot finansu stāvokli. Apkārtējie, izskatījās, to neņēma par pilnu. Noriju to, ko bija izdevies iebāzt mutē, piecēlos un ar Ati devos pie vietējiem oligarhiem un bukmeikeriem, lai noskaidrotu pasākuma būtību. Negribējās Ati piečakarēt, jo, savulaik, kad biju mazs, viņš mani aizstāvēja pret krietni lielākiem pāri darītājiem, pats šad tad dabūdams pa degunu. Uzdevums bija šķērsot Daugavu, iebāz biksēs tajā krastā norautu zāles kumšķi un atpeldēt atpakaļ. Es, Atis un nelielais interesentu pulciņš nemanot nodalījāmies un devāmies upes virzienā. Klusībā cerēju, ka līdz Daugavai radīsies iemesls, lai šis pasākums atceltos. Nekā nebija. Krasts bija klāt. Bija drēgns un tādēļ nevilcinājos ar noģērbšanos, jo, ja sāk kratīt drebulis jau krastā, tad vel ilgi ir grūti no tā tikt vaļā ūdenī. Džentelmeniski godīgi uzrādīju arbitriem savu kailo aversu un reversu, lai nedomā, ka esmu zāli jau iekrāvis biksēs pa ceļam uz krastu. Šīs nodarbes laikā pamanīju attālāk stāvošo Rudīti... Atkāpties vairs nebija kur, un svempos ūdenī iekšā. Peldēju. Naktī tas ir forši, ja vien nebūtu tik auksti. Centos turēties maksimāli augstākajā (siltākajā) slānī un prātā bija ģenerālis Ivolgins no krievu filmas Osobennosti nacionaļnoj ribalki. Viņa pamācošais stāsts par to, kā ūdenī mēs saplūstam ar dabu, tagad vistiešākā mērā attiecās uz mani. Tikai man nebija cigāra zobos... Izklumzāju otrā krastā. Ja ar ūdeni jau biju apradis, tad tagad, ārā, sāku kratīties ne pa jokam. Ar sastingušiem pirkstiem izrāvu no zemes pāris zāles kumšķus un iebāzu tos biksēs. Jopcik, ja es būtu normālos peldšortos, tad šo lietišķo pierādījumu atpakaļceļā Daugava-māmuļa izskalotu ārā, taču apakšējās daļas apģērbs šoreiz bija kompaktklases un tā pastāvīgais iemītnieks bija no aukstuma, var teikt, ierāvies ambrazūrā. Tā kā vieta mana veikuma pierādījumam bija gana droša un pietiekoši plaša. Laidos ūdenī un brīdi paairējos gar krastu. Jākompensē straumes nobīde un jāpārbauda, vai krampji nenāk virsū. Viss bija OK. Cik nu OK tas varēja būt. Sāku irties pāri. Nesaprātīgi, kopā ar zāli pagrābtā augsne, šķīda ūdenī un skalojās starp dibena vaigiem. Kādu brīdi grauza, bet tad palika vieglāk. Vai nu esmu sasalis, vai abrazīvs izskalojās ārā. Labāk domāšu, ka izskalojās. Iznācu krastā. Īsti nevarēju iztaisnoties. Atis uzvaroši īsi iekliedzās un tūlīt izvirda vēmiena šalti. Laikam manu peldētlaiku krastā palicēji nebija laiduši zudumā, jo krastā sēdus klanījās vel pāris cilvēkciņi. Viens cinis bija nokritis uz sāniem. Tad pamanīju, ka Rudīte ir pienākusi krietni tuvāk. Visu notiekošo līdz šim uzskatīju par puišelīgu izrādīšanos, bet tagad palika kauns klāt esošās sievietes priekšā. Kauns par sevi, kauns par Ati, kurš piekrastes niedrājā turpināja vemt. Vienam no skaidrākajiem ciņiem uzrādīju zāli iz savām biksēm un sāku ģerbties. Tas gāja ilgi, jo biju nosalis un slapjš. Atis niedrājā klusēja. Laimīgi iztukšojis kuņģi, viņš bija aizmidzis ciešā dzērāja miegā. Tam pašam cinim piepalīdzot, stiepām Ati uz mājām. Pārējie palika krastā kaut ko savā starpā murminot. Rudīte klusējot gāja nopakaļ. Cinis zināja kurp Atis nesams. Brālēns tika guldīts rūpīgi. Uz sāniņa, jo, ja gadījumā kas, lai neaizrijas. Rudīte pat pārbaudīja, lai Atim auss nav aizlocījusies. Cinis ātri aizgāja. Laikam krastā vel cerēja iedzert. Mēs palikām trijatā. Sieviete stāvēja pie loga un skatījās ārā. Tu biji stulbs, bet paldies par Ati..., tā nu mēs te dzīvojam..." Viņas siluets loga ailē bija fantastisks. Mati krita uz pleciem, kuri nebija ne par platu, ne par šauru. Rokas bija saņemtas zem krūtīm, kuras tagad neredzēju, bet pienācīgi biju novērtējis pa dienu. Viduklis varbūt arī nebija no tiem pašiem slaidākajiem, bet izteikto gurnu līnijas kontrasts to vizuāli darīja šmaugu. Nesot Ati biju nedaudz atsilis. Es piegāju Rudītei klāt. Viņa to nevarēja nejust. Brīdi minstinājies uzliku rokas viņai uz gurniem. Plaukstas gulēja uz lieliskiem plauktiņiem un zem tām jautās silts augums... Pauze bija īsa. Pāris sekundes. Sievietes apaļais dibens tikai nedaudz padevās man pretī, un tad sākās... Laikam tas bija kaut kā apslāpēta izvirdums no abām pusēm. Man vismaz tā gribētos domāt. Grābām viens otru pilnām riekšavām bez mazākajiem aizspriedumiem. Sviedri no manis tecēja kā pirtī. Bija nedaudz neērti par to, bet Rudīte, klusi iesmiedamās, ar plaukstu rausa lāses no manis un no sevis, un vilka mani tālāk un tālāk kaisles atvarā... Visam pienāk gals. Tev jaiet Atgādini Atim, ka viņš vinnēja 5 latus. Tu esi muļķis... Ja gadās braukt garām, tad iebrauc. Atis būs priecīgs. Atgriezos jau labā rītausmā. Radinieki sāka mosties. Brokastis. Teritorijas savākšanas. Atvadas. Līdz nākamreizei. Braucām atpakaļ. Sievietes runāja klusu. Divas bija aizmigušas. Gaiss bija bez kodīgās ķīmijas. Skanēja radio. ...divi eņģeļi sēž
Jumta korē un dzied
Un tev nestāsta ,ka
Viņiem nav vairs kur iet
Vakar pusnaktī tiem
Spārnus salauzis vējš
Cilvēki atsvešinās arī būdami tuvi. Katram tā ir sava mikrotraģēdija vai nepiepildītas alkas... Vai Rudīte vel ir reproduktīva?! Galu gala mēs ar Ati esam diezgan līdzīgi... Būs tiešām kādreiz jāiebrauc. Radi tak. |
