Dusošā princese

Ceru, tā bija šā gada grūtākā nedēļa. Uz transportu gāju, kad lielākā daļa sapņoja pēdējo sapni. Bija jābrauc ārpus Rīgas. Visādu lietu kārtošana, jaunas informācijas uzņemšana. Labi, ka mājās nesanāca braukt ar pēdējo transportu. Nedēļas otrajā pusē jutu lielu nogurumu, klāt vēl pavasara nogurums. Tā bija ceturtdiena. Veiksmīgi tieku iekšā mikriņā uz Rīgu. Vēl dabūnu sēdēt pie loga. Nodomāju, labi ka jābrauc līdz galam. Varēšu pa ceļam paskatīties pa logu un pasnauduļot. Pa ceļam ik pa laikam paveru acis. Paskatos, cik vēl tālu jābrauc. Vienā brīdī atverot acis, secinu, ka mikriņš jau ripina pa Rīgas ielām. Nekādas vairs snauduļošanas...... Dzirdu pieklusinātu balsi, krieviski man sakām: " Meitene mosties. Esam jau atbraukuši". O, tajā brīdī laikam man acis iepletās kā pūcei. Mikriņš tukšs izņemot mani un manu cēlāju. Ātri piecēlos un ātrā solī devos prom kā no nozieguma vietas. Bija drusku kā kauns, kā apmulsums un smiekli par sevi.

Mājās varēju blociņā ierakstīt vēl vienu prasību savam sapņu princim. Mani jāmodina pieklusinātā, maigā balsī. Ai, labi ar maigu apskāvienu un skūpstu kā jau dusošo princesi.

Tam, cēlājam nebija nekādas vainas. Pat kādus desmit gadus jaunāks. Tikai viņš bija pusprincis, jo brauca ar mikriņu nevis ar savu zirgu. Vispār, tas bija dzīves enerālmēinājums. Lai skaidri zinātu, kādu princi vēlos.

Kā jūs mājās modiniet savus mīļos?

www.youtube.com/watch?v=fN5uMkkYMYE