Spuldze

Tas brīdis pienāca. Virtuvē izdega spuldzīte. Ierakstīju VP, ka tā jānomaina. Bija daži atsaucīgi vīrieši. Viens piedāvāja, ja kaut ko citu arī vajag izdarīt var izdarīt. Nē, man tik spuldze. Neiešu cilvēkam laiku tērēt dēļ vienas spuldzes. Pārējie gribēja pēc spuldzes nomaiņas pieaugušo spēlītes. Esmu skaista, gudra, tīra un smaržīga. Ielīdu attiecīgās interneta lapās cenas noskaidrot, cik man tāds barters ir izdevīgs. Secināju, tiem vīriešiem vispār man būtu jāmaksā, ka ļauju viņiem savā virtuvē spuldzīti nomainīt. Otrā dienā savu sāpi uzrakstīju vienam, lai man izpalīdz (kurš jau mani iepriekš no tādas ķibeles glābis). Visu dienu no viņa bija klusums. Vēlā vakara sundā, kad jau biju ielīdusi gultā uz gulēšanu. Atskanēja no viņa telefona zvans. Garām braucot manai mājai, atcerējies par manu ķibeli. Kas man esot ar to spuldzi un vai jau paspēju gar to nogrābstīties. Uzzinot, ka neesmu aizstikusi, nopriecājās. Jo neesot tagad viņam nekādu instrumenti ( tie pēc maniem maiņas mēģinājumiem parasti jāizmanto). Tūlīt atnāks pie manīm. Tik vien paspēju uz savas plikās miesas halātiņu uzvilkt, kad jau pie durvīm atskanēja zvans. Pat minūte nepagāja, kad man spuldze tika nomainīta. No tējas atteicās. Vēls jau esot, rīt agri jāceļas, steidzas uz mājām. Tomēr ieminējās, ka kādu dienu atbrauks to iedzert, būšot iemesls mani atkal satikt. Atvadoties, koridorā piespieda mani pie sienas. Iedeva buču uz vaiga un prom bija. Kamēr šeit vīrieši klīrējas, viens atbrauc un izdara.