Sapņu kažoks

Tiklīdz palika aukstāks laiks, sāku vilkt savu kažoku. Nav jau nekāds īpašais. Mākslīgais ne no dārgā gala, ne no lētā gala. Bet pašas pirkts! Uzskrēju virsū arī savam bijušajam. Sākās no viņa jautājumu birums. Kurš brūtgāns pirka? Kas apakšā? Uz kurieni eju ar kažoku? Teicu gan patiesību, gan nepatiesību. Apakšā man korsete un stringi. Lēdija jau džentelmenim neteiks, ka dodas pie džentelmeņa. Beigās arī patiesību teicu, ka pati nopirku. "Kur man tie brūtgāni švaki, ja nevar man kažoku nopirkt?" viņš painteresējās. Šķelmīgi paskatījos uz viņu un teicu : "Nu švaki. Tu jau man arī nenopirki". "Labi, ka nenopirku. Savādāk, tagad kāds kā pāvs tev blakus ietu. Visi domātu, ka viņš nopircis, " viņš atrauca. Vecie brūtgāni reizēm jāaizstāv. Teicu: "Nē. Liktu iet trīs metru attālumā no manīm. Vai piekarinātu zīmīti, ka viņš to nav pircis."

Stāsts par kažoku. Pirms vairākiem gadiem. Savam mīļotam vīrietim bez puķainās valodas ar lieliem, apaļiem burtiem paziņoju: "Gribu sev mugurā velkamu kaut ko spalvainu." Atleca no datora kā ar strāvu būtu dabūjis. Iepleta lielas acis. Pat nezināju, ka viņš tik lielas var ieplest. Ilgi pētīja mani no galvas līdz papēžiem. Laikam, galvā aprēķināja finanšu ieguldījumu. Tad rāmā tonī ar lieliem, apaļiem burtiem paziņoja: "Nevajaga, tev neko spalvainu. Iztiksi." Tajā brīdī man izstiepās lūpa, degunā parādījās puņķi un asaru arī izspiedu. Pie sevis nodomāju, nebūs tev ne kotletes, ne mineti, ne striptīzi. Iztiksi! Pēc vairākām dienām ejam pa lielveikalu. Mans mīļotais vīrietis pēkšņi saka: "Tu, kādā no tiem tur saviem veikaliem. Paskaties, ko tu tur gribēji, kaut ko spalvainu." Man taču ir viņš visforšākais vīrietis! Tomēr, es veikalos neatrodu neko tādu, ko tiešām gribētu. Jau apceru domu, kādos veikalos varu ieskriet pēc darba. Bet ļoti saspringts laiks. Nesanāks tuvākajās dienās. Sanāk tā, ka pēc nedēļas ejam pa citu lielveikalu. Pēkšņi, skatlogā pamanu savu SAPŅU KAŽOKU! Laikam man tajā brīdī acis iemirdzējās. Mans mīļotais vīrietis arī to pamanījis. Viņš saka: "Ev, tev šitādu vajaga! " Un ar lieliem soļiem pirmais ieiet veikalā. Es ātri ietipinu viņam līdzi. Man taču ir visforšākais, vismīļākais, visbrīnišķīgākais vīrietis! Iegājis veikalā, uzreiz viņš pamana sakarinātos kažokus. Piegājis pie tiem sāk meklēt cedeli. Vienu kažoku noglāstu un saku: "Ceru, ka būs mans izmērs." Paskatījies cedelē no viņa izlaužas: "Ooo! " un ar plaukstu aizklāj sev muti. Sniedzos pēc cedeles ar jautājumu: "Kurš tas izmērs?" Man maigi tiek uzsists pa pirkstiem ar vārdiem: "Negrābsties. Ejam." Tieku paņemta aiz rokas un vilkta arā no veikala. Klunkurējot viņam blakus vēl izdvešu: "Lūdzu, ļauj vismaz uzmērīt." Atskanēja pērkona dārds: "Nē, nemērīsi! " Tajā brīdī sapratu, nelīdzēs ne izstieptā lūpa, ne puņķi, ne asaras. Jāizvēlas cita taktika. Mājās viņam bija gan kotletes, gan mineti, gan striptīzi. Nepieminēju vārdus: kažoks un spalvains. Viņa sirds neatmaiga. Bet viņš? Viņš draugiem stāstīja: "Viņa gribēja kaut ko mugurā velkamu, spalvainu. Domāju, miera labad nopirkšu, lai nedīc. Ārprāts! Es jau neiešu veselu mēnesi rukāt, lai viņai nopirktu kaut ko spalvainu. Visa mana mēneša alga." Skopulis, vai ne! ?