...

āda kaist, tā nevēlas kreklu
uzģērbt vien Tavas plaukstas tai vēl
palikt bez elpas, to aizturēt brīdi
just kā viss augums pēc Tevis kvēl

maldīties pogās, tās sīkas, stāv priekšā
nelaiž tik viegli pie Tevis tās klāt
tad skart vien ādu un slīdēt tai pāri
dzirksteļu pilniem pirkstgaliem nākt

nevērot laiku, tas nesvarīgs tapis
ārpus laika šis brīdis ir saukts
ja esam beidzot viens otru raduši
iesim uz priekšu cik tālu būs ļauts

soli pa solim, glāstu pēc glāsta
vērsim mēs durvis vaļā un reiz
pienāksim tuvu viens otra stāstam
bet ne visas lapas šķirsim uzreiz