Guļ...

Visi guļ.

Guļ manas pilsētas cilvēki. Guļ manas pilsētas transports un mājas. Guļ arī ielas. Pat torņi, kas uzrauga visu no saviem augstumiem ielu stūros - arī tie uz brīdi ļāvuši sev pievērt acis pirms jaunās dienas ausmas.

Arī sniegs guļ. Pamostas tikai tas, kas nokļūst zem manām pēdām. Tas klusi, miegainajam rītam atbilstoši, kaut ko nočukst.

Tā vien šķiet, pat mani zābaciņi vēl guļ. Kājās vilkās negribīgi.

Arī veikalu smaržas vēl guļ. Austrumu veikaliņa garšvielu un smaržkociņu aromāts mani panāk tikai pēc nākamās ēkas, piepeši aptvēris, ka ir kāds ar kuru sasveicināties pēc nakts.

Esmu bijusi pārstedzīga savos spriedumos. Izdzirdu vēl īsti nepamodušās tramvaja dunu. Tas sapūties par norakstīšanu gulētājos, steidzas mani panākt. Tas gan tam izdodas tikai pie nākamā krustojuma un arī tikai pateicoties luksofora atbalstam. Krustojuma satiksmi regulējošā gaisma nelaiž mani pāri ielai kamēr tramvajs man sadzen pēdas. Nakamajā krustojumā gan es panāku tramvaju, šis luksofors dod iespēju man. Tas gan neko daudz nedod. Pat nemirkšķinot tramvajs padudina man garām un, pat aizkavējoties pieturā, vairs neļauj sevi apdzīt.

Man ceļā pavīd cilvēka siluets. Kāds ziemas mētelis kopā ar ziemas zābakiem ir izveduši sastapt ziemas rītu savu valkātāju. Šajā pilsētā dādi skaisti ziemīgi rīti nav nemaz tik bieži. Vismaz kādam ir prieks!

Šķērsielā no sākuma izdzirdu, tad arī ieraugu pamodušos sniega lāpstu. Tā čakli strādā, atbalstot pret sevi cilvēkveidīgo figūru.

Maniem zābaciņiem patīk labāk tie ietves posmi, kur ir ciemojusies čaklā sniega šķūrētāja. Zābīši nav ziemas draugi, lai arī skaļi neprotestē, kad vedu viņus pastaigā tieši tagad.

Stacija arī vēl guļ un nav dienas darbiem cēlušies arī daudzie veikaliņi.

Viena biļešu kase draudzīgi mirdz pretī. Biļete būs. Sirsnīgi novēlu jauku dienu, saņemot papīra strēmelīti ar atļauju doties ceļā. Vilciens arī ir pamodies. Viņam vakara izlozē tikusi ne tā loze - nākas strādāt pirmajam.

Vagons.

Un te arī manai pildspalvai jāmostas un jāķeras pie darba.

Izrādās roka nav īsti pamodusies. Uzrakstījusi šo visu pierakstu kladītē - sāp.

Nav pamodusies arī vilciena apkure tā līdz galam. No kaut kurienes pūš auksts vējelis, tas gan, laikam, nekad neguļ.

p.s. Nejaušības dēļ radās iespēja pārnest tekstu publiskajā vidē... Jauku dienu Jums!