viņi

Viņi jau tik ilgi bija kopā, ka sen jau saprata viens otru bez vārdiem jau daudzus gadus atpakaļ.Viņš viņas vēlmes sadzirdētās starp parasti teiktajiem vārdiem steigšus centās piepildīt.Viņa bija laimīga, ļoti.Viņš pats lepns par sevi, saviem dotumiem izkost sievietes vēlmes..Vēl mazliet, un varētu startēt ekstrasensu cīņās.Vīņa jau arī neatpalika.Bija izkodusi vīra paradumus un zināja skaidri kad ko izdarīt, un ko kad labāk nedarīt vispār.

Tā nu viņi dzīvoja vēl ilgi un laimīgi.Vienīgi runāšanas pietrūka.Kad viņa bija runātīga, tad viņš bija skaidrā, un otrādi arī.Uz maiņām, tā teikt.Notupinājās tā asā nolasītprasme ar turpmākajiem gadiem viņam.Un uzradās nesprašana.Kāda h pēc ir vajadzīgi uztaisīt nagi, kas itkā paši aug, bet izmaksā kā viskijs kilogramīgs un vēl pāris kolas.Atmiņās atausa senie laiki, kad mīļotā mazgāja traukus bez gumijas cimdiem bļodā un no mlkas plīts pakaļas katla ņemtajā karstajā ūdenī.

Viņa atcerējās, kā reiz viņš taisīja kāju eglītei kā mini tabureti.Tā, lai var palikt apakšā trīslitru burku ar ūdeni, lai eglīte ilgāk kalpo.Pēc tam atcerējās, cik gadus eglītes mājās vipār nav bijis pēc kārtas.Sākuma gadu šim vispār nav iespējams piefiksēt, jo eglītes pakāpeniski samazinājās līdz vispār nē./laktoze/