Pasaka par pieneni.

Būšu šodien par pieneni es,
Dzeltenām, pūkainām ziedlapām klāta,
Vējš , garām traucot, putekšņus nes,
Tikko turos uz vienīgā kāta.

Viena patrekna, brūngana bite,
Teicās par frizieri esam,
Galvā man nekauņa sēžas bez mitas,
Kā izspiests citrons nu dvesu.

Jāsakļauj ziedlapas, krēsla jau nāk,
Paskatiņš, protams, ir briesmīgs,
Tornis uz galvas izsliets kā rags,
Vakars būt nesolās priecīgs.

Nāk otra diena – rīts tāds neko,
Ezis kā aptracis aizskrien pa taku,
Peļķes spogulī ieskatos –
Jēzus! Nu tas jau par traku!

Ziedlapu vietā, kur radušās tās?
Kaut kādas baltas, iesirmas pūkas,
Nāk viens pa taku un iesper pa tām,
Nu sākas īstas pasaules jukas!

Pienenes mūžs, teikšu draugi es jums,
Nava tik smaržīgs un pūkains,
Vai nu to vaiņagā likšanai plūks,
Vai aprīs purns kāds sarains.

31.05.2010.(autors straume22)

TrīZpadSmit gadi samaitā ādu, redzi, dzirdi, stāju...izžūst celulīC. Kā pieneņu mūžs, plauksti, lolo cerības, ka vecumdienās būs priecīgāks prāts, vai tas , varbūt, pieņemsies svarā...-khem, i nikā....

(nopūšas), (asaras pataupa)