Viss lepnums Tavs un spīts,

Izkusīs kā krīts pēc lietus pieskāriena,

Kad jūras krastā sauli pavadīsim dusēt.

Es apskaušu un lūgšu klusēt

Zvaigznēm, visai pasaulei.

Es būšu cits,

Ne tāds kā dienā,

Es būšu tāds,

Kāds sen Tev bija vajadzīgs,

Tāds, kaut kas gaišs,

Varbūt no Paradīzes izraidīts.

Un lepnums Tavs un spīts

Tiks acīs Tavās

Pret prieku apskaut samainīts.

No rīta saulei austot,

No apskāvieniem tiem

Es pats jau būšu nemainīgi samainīts,

Tas būs līdz šim

Visskaistākais mans rīts.