Demogrāfiskie jautajumiGalīgi atmiņa klibo! Dikti gribās kaut ko sadzejot, bet aizmirstās ko. Domas kaut kur pinās starp ausīm un pirkstiem, un tur arī sapinās. Bija, varbūt, kādas 3-4 tēmas, kas mani iekustina uz pārdomam un vēlmi ar tām, pārdomām, dalīties. Pirmā - beidzot tas ir noticis - Latvija ir kaut kam arī pret, nevis vienmēr rociņa augšā! Es par tiem nabaga migrantiem un visādi citādi sevi pazaudējušajiem cilvēkiem. Man patīk, ka mēs, pagaidām, esam pret. Lai katrs pats kārto un sakārto savu māju. Otrā - nu jau turpat 2 mēneši mitinos esti pois galvaspilsētā Tallin, saukta arii Revel. Kapēc vispār viņu sauc par Tallinu? Šī te nu tiešām ir Eiropas nomale, kaut ar centrā un nedaudz tālāk kādi 10 debesskrāpji uzcelti. Gandrīz nekas nav mainījies no kaut kāda 2000-šā gada, kad te pāris dienas paklejojām. Kad šurp braucu, domāju, ka iemācīšos kaut nedaudz igauniski - nekā. Šķiet krievu te vairāk nekā Rīgā, vienīgais, ko zinu - jaremija paetus - nākamā pietura:) Un dikti seksīgi - pussi jām - autostacija tā saucās! Tātad, nedaudz iesilis - tuvak demogrāfijai, t.i. iespējai populācijai vairoties dabīgā veidā. Atminu, jaunībslaikos, šad tad iesēdāmies vēlu vakarā vilcienā un no rīta jau Tallinā. Toreiz tur šis tas bija savādāk un it kā nedaudz progresīvāk, nekā Rīgā. Barčiks Lapsas ala, tas vien jau bija tā vērts, lai turpat 8 stundas ostītu līdzbraucēju sieriņus vilciena vagonā. Aliņš nebija slikts, bet neatminu, ka būtu redzējis kādu smuku meiteni. Tagad, jau ar vismaz 40 gadu garāku pieredzi, varu teikt to pašu - nu kaut kas tur nav kārtībā! Nu labi, tagad man tas vairs nav aktuāli - dzīties pakaļ izciliem cilvēku sugas sievišķajiem eksemplāriem, lai nepalaistu nebūtībā savu ģenētisko kodu. Pietiek, manējais, vismaz pagaidām, drošība. Ko es te vispār daru? Kā parasti, ķeru mamutus, pie tam, ja kas, ij pat teikt negribās, kurš ir mans darba devējs. Lai gan kaut kad jau esmu pieminējis - krievu oligarhs no Pītera. Nekāda vaina - galvenais - Ukrainu neaizstāvēt - tur nu visi krievi ir tā nozombeti, ka veltīgi kaut ko mēģināt viņu uzskatos mainīt. Es te viņus gan brīdinu, lai nestāsta par savām raķetēm un zemūdenēm - kā nekā NATO pārstāvis:) Lai gan jāteic, ja noberž to propagandas patīnu, tad apakšā ir ļoti pat patīkami cilvēki, labi, pasmejamies viens par otru, bet tas tā, pilnīgā mierā. Dod dievs, ka ari valstu līmenī neviens necenstos otru pamācīt un pārliecinat par tikai viņa taisnību. Parasti savus vāvuļojumus nobeidzu ar atmiņām par jaunībslaikiem, bet visa augstāk minētā sakarā neko saistītu ar šo neatceros. Ja nu vienīgi krievu dzeršanas paradumus. Atminu, ar še jau kādā cita ierakstā piemineto ebreju tautības jaunavu nolēmām apmeklēt kadreiz populāro restorānu Sēnite, kur es biju, varētu tā teikt, pastāvīgais klients. Vismaz bārmenis, pāris oficiantu un pavārs bija labi paziņas. Problēma tāda, ka mana draudzene teicās ierasties ar savu draudzeni, kurai bija jānodrošina kompānija. Izvēle nebija liela, uzaicināju savu motoristu, kā tagad atceros viņa uzvardu - Dupa, mums pievienoties. Viņš gan laikam nebija krievs, bet slāvi paliek slāvi. Ar vienvārdsakot - piemetās Dupa tā, ka pievēma taksi atpakaļceļā gan no iekšpuses, gan ārpuses. Abas jaunavas skaidrs, ka nebija starā, līdz ar to man arī, tā teikt - obloms. Lai gan - gan jau, ka tas viss bija uz labu, Dievs, tā teikt, piedzirdija Dupu, lai mana sēkla kristu latviskā augsnē. Es tā reizēm padomāju par to pēdejo dzīves uzdevumu, kad jau gan bērni izaudzinati, gan materiālā labklājība daudz-maz pieņemama. Tipa par to garīgo izaugsmi. Ko tas vispār nozīmē? Pieslieties kādai no reliģijam? Nodoties ezotērikai vai misticismam? Man šķiet, ka garīgums ir sasniegts tad, kad tu jūti sevī mieru. Ceru, ka pēc dažiem gadiem, tad, kad, pat nezinu kas notiks, varēšu mierīgi sēdēt uz sava pansionāta terases un vērot saulrietu. |