bet man dvielis bija līdzi!Šim notikumam gatavojos jau savlaicīgi, jo ielūgumu kopā ar prasību sarakstu saņēmu 4 dienas iepriekš. Izgāzu visu savu garderobi no 4durvju skapja, koridora iekārtas, pieliekamā kambara, 4 lielām TV kastēm un 2 veclaicīgām kumodēm uz grīdas un rūpīgi izstudēju VIŅA ierakstu DG par Pārvērtību garderobi. Zināju, ka VIŅŠ ieradīsies žilbinošs un apstulbinoši valdzinošs, jo pat nejauša baloža (vārnas, kovārņa, da ij ērgļa vai albatrosa vai pat lidojošas govs ) kaka uz viņa pleca nespēs sabojāt viņa eleganci, šarmu un harizmu. Es nedrīkstēju likt VIŅAM vilties. Jo VIŅŠ ar pirmo acu uzmetienu mani novērtēs. Novērtēs to, ko es vispār varu VIŅAM dot. Meklēju visā tajā savā Dolču un Kardēnu kaudzē kaut ko, kas saskanētu unisonā, korelētu ar VIŅA oranžo izejamo kreklu (intuīcija teica priekšā, ka VIŅŠ būs tajā oranžajā kreklā). Pirmās atlasiju zeķes. Daudzu gadu pētījumu pieredze man lika izvēlēties melnas plānās pusgarās vīriešu zeķes, jo tās tomēr neplīst tik strauji kā sieviešu zeķes. Nu kāds gan būtu mans seksīgais tēls ar nejauši uzrautu izirušu valdziņu uz kājas lielā pirksta manās smukajās zandalēs!?!?! Nē, nu kāju nagi man ir glīti apgrauzti (zobi man labi, protēzists pacentās beidzamo reizi, kad iespiedu saujā divīti, bet priekšzobus neapvīlētus atstāja, jo čūskām indeszobus nevīlējot) , bet kas to zin aiz kuras šķībās trotuāra malas kāja aizmetas un zeķi pārsit pušu. Tātad melnas (obligāti melnas, jo melnais ir glances un zeksīguma zimbols, jo VIŅŠ pats tādas ikdienā nēsā, un lai manas kājas ar VIŅA baltajām TĀS DIENAS izejamajām frotē zeķēm saskartos pretmetos, plusos un mīnusos, iņ un jaņ, pasaules sākumā un galā) zeķes manās smukajās brūnpelēkajās zandalēs. Smukajās krutajās zandalēs. Ar 3 siksniņu pāriem. Augšējās siksniņas zeksīki apvijas ap potīti, nomaskē tūsku un padara kājas vizuāli slaidākas. Apakšējās ( drusku ar caurspīdīgo skoču salīmētās) siksniņas nomaskē manus reimatisma deformētos otros un trešos pirkstus, un kopumā paskats ( ja nelūr ar lupu) ir vienkārši snogšibaķeļnijs. Ķēros gatavošanās procesam tālāk. Pats par sevi saprotams, ka par 2 latiem Maxxxima pirktajā košajā superīgajā pludmales somā pirmais tika ielikts DVIELIS. Divpusējais frotē. Pirms 28 gadiem kādā viesnīcā nejauši paķēru līdz. Bet ļoti labs dvielis. Gan mitrumu uzsūc, gan dubultais abpusējais frotē skabargas no dibena pasaudzē. Jeb otrādi, bet kāda tiem sīkumiem nozīme. Nebūsim sīkumaini, kad runa ir par LIELO LOVI! Tālāko modes mocību sarakstu rakstiski izlaidīšu, jo 4 dienas bez gulēšanas, ēšanas un TV seriālu skatīšanās (dzeršanu gan neizlaidu, jo ārsti brīdināja, ka tieši šķidruma trūkums organismu nokauj) vainagojās ar tādiem panākumiem, ka ieraugot sevi spogulī uzreiz pirmā izbīlī zvanīju policijai, ka sveša ārzemju modele iemaldījusies manā dzīvoklī..... Tātad, sestdien, noformējusies un noekipējusies līdz zobiem, kosmētiku saklājusi proporcionālās kārtās (atbilstoši Jevrosojuza prasībām par ķimikāliju pielietošanu uz 1 m2) ar autobusu ielīgoju galvaspilsētā Dobelē..... P.S.Noekipējusies līdz zobiem tas nozīmē, ka uzpucējusies pēc VIŅA gaumes, ar VIŅAM zīmīgiem aksesuāriem, kas norunāti randevū pazīšanās zīmēs, vsja v belom, prišla tuda! Un par Ceriņdārza biļetes ietaupīto naudu nopirkusi 3 gb 2litriniekus Ornitologu alus (nu, kas nezin, tad paskaidroju - ornitologu alus ir Rubeņi, Medņi un citi putni, pēc kuriem tā alus izdzērēji knābā). Zināju, ka jānogaida pirmais ceriņu ošņātāju šturmis un bezmaksas tualetes lietotāju spurts, un tad jau varēšu ieņem savu TĀ LIELĀ randiņa vietu. Jau iepriekš norunāto. Dobeles autoostas apstādījumos. Uz soliņa. Kā tika norādīts ielūgumā. Intuīcija nekļūdīgi uzrādīja TO ĪSTO soliņu. TO apsolīto Laimes Zemi. Lēnām tuvojos tam, gatavībā ieņem kaujas pozīciju, tiklīdz to atbrīvos suņus čurināt un mazbērnus izstaigināt izvedušās peņsioņerkas. Noķēru momentu un ieņēmu soliņu zalpom. Mans tomēr! Aizrunāts! Uzreiz izplāju krāsainās žurnālu lapas (klasiskās etiķetes avīzes man nebija, neapdomīgi nokurināju ziemā, za to krāsnī nedegošās glancētās žurnālu lapas izskatās krāšņāk, lai arī mietpilsoniskāk, toties Cosmo lasīju, ka vajag izskaistināt dzīvi ar krāsām, vot ij paņēmu bibļaķēkā to Cosmo) . Uz improvizētā galdiņa skaisti uzservēju 2 gb desumaizes (ar dārgo desu, plānās ripiņās, kā pēc etiķetes) un 1 gb konfekti (šokolādes, arī dārgo, Maximā dabūju lētāk nekā Laimā) . Sāku gaidīt. Spogulī apskatījos un vēlreiz nopūderēju degunu, pārzīmēju lūpas pa jaunam un piekrāsoju nejauko pumpu, kas vakar no uztraukumiem uzmetās uz deguna. Sajutos gatava. Gatava TAM lielajam notikumam. Kad VIŅŠ atnāks un........ un....... un......... Sapratu, ka esmu atnākusi par ātru, un nemaz nenervozēju par lieliskā VIŅA parādīšanos pie horizonta. Jo precīzs pulkstens kā operāciju zālē vai lidostā ir tikai snobiem. Bet mēs taču esam ārpus tā visa! Mēs esam kaut kas augstāks! Mums ir LIELĀ LOVE !!!! kas pulksteņos neskatās! Stundu iemēģināju uz soliņa dažādas VIŅA sagaidīšanas pozīcijas...... beidzot paliku pie tās, ka viena kāja nevērīgi pārmesta pār otru (nevis sakrustotas norobežojoties, kā pisholohi stāsta, bet tieši nevērīgi pārmesta tā kārdinoši, tā lai svārku maliņa atsedz nedaudz no ciskas un gūžas) un tā otra dirsas puse un kāja stabili nogruntēta soliņa dēļustarpās, jo nav nemaz tik viegli tādu liderīgu pozu stabili noturēt, to tikai īsteni aktieri sapratīs. Sakārtoju dvieli, lai tā skaisti nevērīgi pārmests pār soliņa malu, pamanāms pa gabalu. Jo ir oranžas (korelējošās) svītras. Es taču fen šui mācijos. Par acs uztveri un vēlamā saskatīšanu iespējamajā. Stundu sēdēju tajā pozā. Notirpa kāja. Sagribējās čurāt. Pēc vel vienas stundas sapratu, ka ja nepačurāšu zolīdi, tad apčurāšos tajā pozā ar visām smukajām šmotkām..... sāku skatīties apkārt un meklēt risinājumus...... risinājums bija 200 metru attālumā tuvējais kuplais ceriņkrūms ( ak! tokš Ceriņsvētku vakars!) .... izkalu plānu, kā fiksi pačurāt un atgriezties izejas pozīcijās, bet mani darīja nemierīgu 2 gb vientuļas pensioņerkas, kas jau 17x itkā pastaigājoties pārī man nogāja garām...... laikam cierēja uz bagātīgo galdu ar desumaizēm un konfektēm ..... Kad vairs nevarēju savu urīnpūsli ar saprātu savaldīt, savācu visu savu skaisto galdu somā, devos uz ceriņkrūmu un pēc pačurāšanas atpakaļnākot nokonstatēju, ka....... ka...... ka manu dislokācijas vietu jau paspējuši ieņemt deklasēti elementi, t.i. vel citas 2 gb pensioņerkas, kas akal izvedušas izstaigināt savas maļoļutkas...... Ar zvērīgi naidīgu ģīmi apsēdos uz sola maliņas..... un ar visu savu būtību izrādīju, ka šī ir MANA teritorija...... laikam fluīdi iedarbojās, večiņas tekalējot pakaļ savām maloļutkām, paklīda tālāk.... bet tās divas pastaigules jau 19to reizi nometa loku man garām..... sāku justies tramīgi..... vel nebij aizmirsušies čekas maisu purināšanas gadi...... Neskatoties uz bargajiem pārbaudījumiem, LIELĀS LOVES vārdā es to visu pārcietu un atkal uzklāju skaistu svētku vakariņu galdu uz soliņa, kā iepriekš, tik desumaizes tādas saburzītas izskatījās, bet nebūsim sīkumaini uz LIELĀS LOVES fona! ;) un atkal es ieņēmu ietrenēto skaisto VIŅA sagaidīšanas pōzu ...... Pēc stundas sāka kurkstēt vēders...... ekhmmm..... pārskaitīju desu ripiņas uz maizēm.... nu ja! Par daudz priekš smalkās etiķetes! Uz katras maizes vajag pa 2 plānām ripiņām, a te pa 4.... fui, cik nekulturāli..... noēdu no katras maizes pa 2 desu ripiņām nost.... ar īkšķa nagu pielīdzināju sviestu.... nu lai ir tā pa smalko! VIŅŠ taču ir tik izsmalcināts! Aiz uztraukumiem pārbaudīju, vai vismaz alus ir īstais, pa smalko. No kakliņa sākuma. Un no pudeles beigām. Liekas, ka bija īstais tomēr. Tukšo pudeli po latviski sirsnīgi samīdīju ar kāju, sarullēju tūtā un ietūcīju musorņikā pie pepeļņicas. Es mīlu šo zemi. Un tad pēkšņi uzradās ķipo vietējie..... uz sava soliņa savas lietas padarīt....... nu jau tas bija dzīvības un nāves jautājums....... jo savējos pēc VIŅA apraksta neatpazinu..... tie nebija ne Ēvalds, ne Juris ne Miša..... Saņēmu visas savas dabas dotās sievietes čūskas spējas uz šņākšanu un tā maigi jamiem pateicu, ka tā ir mana vieta uz soliņa...... šodien, šonakt...... jamie aizbēga...... a īsti nesapratu kāpēc tik ātri aizbēga...... pat nebiju īsti iesilusi uz kaušanos..... pat ne visu leksikonu izlietoju sarunājoties...... Aiz kreņķiem atkorķēju otro aliņu. Nočūkstēja kā uz karstām oglēm. Kā nekā no slepkavniekiem atkāvos. Man vēders turpināja kurkstēt..... tak jau cik tur pacmit stundas bija jau pagājušas par teritoriju karojot...... nevilšus paskatijos pulkstenī un autobusu sarakstā.... nja..... maz laika paliks kulturālām sarunām par sabiedrības eksistenciālo virzību, kad VIŅŠ atnāks..... un, ja es būšu tik vāja, VIŅŠ mani nesagribēs...... neskatoties uz radniecisko tuvību sarakstes tekstos, dzīves uztverē (aliņu lietošanā) un pārējā konsensusā..... Spēcinājos ar 1 desumaizi un noskaloju to ar ½ aliņu..... lai būtu spēcīga personība VIŅA acīs...... Pēc stundas noskaloju otro desumaizi ar atlikušo aliņu. Sapratu, ka esmu pietiekoši spēcīga personība, lai TĀ gaidītu. Un ka TAS, ko gaidu, ir TO pelnījis. Jo VIŅŠ nāks! Kā mesija! Pēc stundas veicu pārrēķinus par nokļūšanu mājās, ja gadījumā VIŅŠ neatnāk... stulba doma, bet ja nu tomēr, maz kas gadās, bet neatnāk.... bet nu taču atnāks! Uz pēdējo autobusu autoostas sarakstā mana ticība sašķobījās..... un es aizbraucu .......... pzdc..... ar neapēsto ( man ir raksturs!!!) konfekti krāsainā salfetē..... Autobusā skatījos uz konfekti un domāju a mož jams mani nemaz nemīlē? Jeb mana ticība par mazu? A vosj točna nemīlē, jo man vairs naU ko dot (desumaizes ta apēdu, neķītrā) .................................... Un pēkšņi autobusā ieklausoties radio ziņās, es sapratu....... ak jel! Tādi notikumi!!!!! VIŅŠ taču ir ar tautu! Un ar Voldiņu! Noteikti visu dienu garāžā runu Voldiņam rakstīja un daktilu slīpēja..... ak kā gan es varēju būt tik egoistiska un patmīlīga, lai sapņotu, ka TĀDĀ brīdī jams būs ar mani uz Dobeles autoostas soliņa, kad visas valsc liktenc ir jamā rūtiņpapīra lapā!?! Visu svētdienu nomocījos šaustot sevi par neētisko rīcību, pametot savu VIŅU vissvarīgākajā valstiskajā momentē....... dauzīju galvu spilvenā un sacerēju piedošanas lūgšanas tekstus..... par apēstām desumaizēm, izdzerto aliņu un nesagaidīto saullēktu ................ A šon izlasīju VIŅA ierakstu DG par Dzintru......... jei bogu nesapratu, kā Voldi taga maskējoties kā sauc, bet sapratu, ka VIŅŠ ir iekšā tajā visā... nu tajā politikā.... tajā Dzintrā ..... kā Pelēkais Kardinālis, kas regulē Dzintras (politikas) sekrētus un izdalījumus..... un ka tā politika ( Dzintra) padara jamo traku....... Ak jel! Jel nevaidi UK ! te vēl ir sievusi, kas Tevi mīlē un mīlēs līdz kapa malai! Un sēdēs uz Dobeles parciņa soliņa līdz rītausmai un morāli balstīs Tevi (ar aliņiem) lai no soliņa nenokrīti un skabargu pakaļa neieraun! Aleluja! Piedod man! Ak jel! Es kā Aspsija Rainisam līdzi uz Šveici Tev tekalēšu, lai tik Tu tās rūtiņlapas svētas pieraksti........ /sapinas savās lūgšanās, jauc asaras ar deguna purduļiem un slauka visu vienā piedurknē/ |
