Rudens.

Pagājušo sestdien spītējot slinkumam un miegam tomēr saņēmos un biju aizbraukusi uz savu mīļāko pilsētu Valmieru. Tā ir pilsēta no kuras man dzīvē paliks daudz labu un ne tik labu atmiņu. Braucot pilsētā mani pārņem grūtsirdība jo atmiņas ir atmiņas kas būs vienmēr. Šoreiz baidījos nokavēt un nepaspēt safotografēt tās skaistumu. Valmiera it sevišķi rudenī ir skaista. Fantastiska strūklaka ezeriņā kuru saules staros apņem varavīksne. Gauja rīta miglā ar makšķerniekiem tās krastā. Baznīcas tornis tālumā no sārtām kļavām savu smaili ceļ pret debesīm. Kur nu vēl tilts ar savām spožām dzelzs šautrām pret sauli tiecas. Agrs rīts un pamazām pilsēta mostas. Šo sestdien lavierējot starp lietus mākoņiem un sauli atkal devos ķert pēdējos rudens mirkļus savā pagastā. Tilti , tiltiņi, parks, dīķis un vecais pilskans un Tanīsa kalns. Skaists rudens tikai pietrūka viens mazs, bet būtisks sīkums. Jāpriecājas vienai jo nav ar ko padalīties par šādu rudens burvību. Var jau būt par daudz gribu, bet es to gribu un man tas vajadzīgs ar ko dalīties.