Viņš un viņa

Tas laikam notika Vīnē.Gids visu izstāstīja un palaida mūs brīvsolī.

Nolēmām aiziet uz Taureņu muzeju.Es nemaz nezināju, ka ir tik liela taureņu dažādība.

Taureņi tik droši, ka pat nolaidās uz izstieptās plaukstas.

Es tā aizrāvos ar taureņu vērošanu , ka nepamanīju , ka mans ceļabiedrs ar smaidu mani vēro.

-Cik tu esi skaista! Tev piestāv būt starp taureņiem , jo tu jūties te kā savējā!

Es pieskrēju pie viņa, apķēros un nočukstēju:

-Tu esi visneparastākais vīrietis pasaulē!

Mūsu grupa palika viesnīcā Vīnē.

Vakarā mēs klīdām pa ieliņām un nolēmām nopirkt šampanieti.

Es zinu vācu valodu , viņš mazliet angļu...

Nu tik sākās mūsu piedzīvojums.Bija jau pavēls , bet vienā veikalā mēs vēl redzējām pārdevēju.

Pieklauvējām pie durvīm , un mums par brīnumu tās atvēra.

Smaidīgs vīrietis uzlūkoja mūs.

Vakars nebija pateicīgs klejošanai, jo bija auksts lietains laiks.

-Mums vajag šampanieti!

Kā nu mācējām , tā skaidrojām.

Pārdevējs, drīzāk saimnieks , mūs paaicināja veikaliņā.

Mums jau likās viņš paņems pirmo šampanieša pudeli, un mēs dosimies prom.

Tā nenotika.Viņš piegāja pie skapīša un atslēdza to, tad paņēma atslēdziņu un piegāja pie liela masīva koka skapja.

Durvis lēnām atvērās , un mēs ieraudzījām šampanieša pudeles, tās bija mazliet savādākas.

Veikaliņa saimnieks kaut ko stāstīja, bet mēs īsti nesapratām, taču , kad pie kases izsita cenu un tā bija grandioza, mums viss bija skaidrs-rokās turam īsto šampanieti.

Es laikam sakreņķējos par to summu, bet viņš teica:

Paies gadi , un mēs visiem varēsim stāstīt, ka Vīnē , viesnīcā , uz terases esam dzēruši īsto šampanieti.

Un piebilda: Tu esi daudz labakā par to šampanieti.

Īsto šampanieti dzērām gultā , no parastām krūzītēm un smējāmies par sevi un protams mīlējāmies!

.....bet īstais šampanietis man nemaz nelikās tik garšīgs, bet tam toreiz nebija nozīmes.