Baltà.

Mans rīts sākas praktiski vienādi-pastaiga ar Čiepu.

Es viņu ieraudzīju .Uz mani skatījàs izbiedētu acu skatiens.

Tad viņa it kà nàca pretim, tad pēkšņi aizbēga.Viņa nobijás, jo pretim skrēja viņas trīs bērni:divi lieláki un viens mazáks, rudais brīnums.

Nákošajà rītà es atnesu ūdeni un mazliet barības.Baltà nebèga, bet Rudais tikai ciešàk piespiedàs pie màtes.

Vakará es novēroju pavisam citu ainu:Baltà bija padzīta, un no trauciņiem mielojás lielais Melnis un vecs Rudmatis.

Baltà dzina viņus prom, bet Melnis pat mēģinája kost viņai kaklà.

Pagàja dažas dienas, un Baltá drosmīgi veda bērnus iepazīstinát ar apkàrtni.

Tà nu viņa tur sēdēja kalniņá un mazais Rudmatis blakus.

Ko viņa domāja?Kas gaida reālajā dzīvē viņas bērnus!

Es to zinu:cilvēku nežēlība, lielo kaķu vardarbība, pusbads, aukstums ziemā un izmisums , jo esi ielas kaķis.

Tik līdzīga dzīvnieku pasaule mūsējai.

Ļoti drīz es viņus nesatikšu, jo aizvedīs uz patversmi, bet tik mīļi pavērot šo ģimenīti.

Baltà ar lielu mīlestību rūpējas par bērniem , un viņas sirds salūzīs sàpēs, kad bērnus noķers, ieliks būros un aizvedīs.

Màtes sirds , tà pieder bērniem! Baltà, es cienu tevi!