domu paslēpes

Mūsu domas var ar mums izspēlēt paslēpes.Mēs tik ļoti negribam domāt par kādu dzīves mirkli, bet tad atkal un atkal izpēlējam šī vakara lomu spēles.

Mēs tik reti otram uzdodam neveiklus jautājumus, bet līdz ar to arī nesaņemam atbildes.

Mēs brīnāmies, ka otrs mūs nesaprot, bet pàši slèpjam savas patiesàs izjūtas dažàdu iemeslu dēļ:gribas būt labákam, otram izpatikt.

Vai to vienmēr vajag? Cik ilgi var slēpties savà skaistuma čaulà.

Mani gribēja pārsteigt ar gardumu.Tie bija pasakaini sagatavoti burkànu salàti, ....bet saldi.Manas grimases bija skaļákas par vàrdiem.

Nespēju un negribèju slèpt savas emocijas.

Kad ieradās ciemiņi , uz galda bija divu veidu salāti, it kā identiski, bet garšas ziņā pretēji.

-Viņa ēd ar ķiplociņu un tikai ne saldus! Es biju tik priecīga, ka mani pareizi saprata.

Tā arī ikdienā , cik daudz mīļuma paiet mums garām , jo vienkārši baidāmies no neveiklām situācijām un neveiklām domām.

Cik bieži mēs nespējam pateikt patiesi , ko domājam , jo baidāmies no sevis un no viņa.Baidāmies būt nesaprasti! Arī es esmu tāda.

....bet cik patiesi ir bērni.

Man mazdēls Renārs , paciemojies pie manis , taisījās braukt prom. Es protams biju mazliet saskumusi.Viņš pienāca klāt un teica : Ome , esi tevi ļoti mīlu, jo tu esi skaista!

-Skaista?

-Jà, jo tu esi mana mīļà ome!

Tas bija viens no skaistākajiem komplimentiem , ko biju saņēmusi!

Es bieži domās dzirdu šos vārdus , un ....pasmaidu.