FILMAS APSVEIKUMI VĀRDA DIENAS ČATS REKLĀMA oHo.lv
Lai lietošana būtu ērtāka, lūdzu, pagriez savu tālruni!
Reģistrētiem lietotājiem



Reģistrēties Aizmirsu paroli!

Dienasgrāmatas (blogi)

 nazis,  05-03-2019 14:39 26  82

Pasaciņa nemierīgam miegam

Sākotnēji pievienotais ieraksts (skatīt pašreizējo versiju):

Mēs esam tikai putekļi Visumā, un mūsu dzīve tikai mirklis pret mūžību.

Kad Radītājam sanāca pēkšņi Lielais blīkšķis un radās Visums ne no kā, ar milzīgām enerģijām un masām, un, kad tas bija daudzmaz sakārtots, nokopts, ievirzīts prognozējamos procesos, Viņš vairs nevēlējās darīt tik riskantas un neprognozējamas lietas. Tagad bija iestājies miers. Dvēsele alka pēc kaut kā skaista. Radītājs nolēma sev Planētu radīt, kur sevi izpaust visā savā krāšņumā. Tas bija sensenos laikos, kuri bija pavisam sen, pirms četrarpus miljardiem gadu pēc cilvēka laika skaitīšanas sistēmas. Tik sen, ka cilvēks pat neapjaustu, cik sen tas bija. Lai aizskaitītu līdz tādam skaitlim, kā bērnu dārzos skaita “viens, divi, trīs, …”, paietu pieci gadi no cilvēka mūža vienā vienīgā skaitīšanā. Par laimi, Radītājam ir cita laika mērīšanas sistēma, pavisam cilvēciska, pielīdzināta viņa dzīves tempam, un, viņaprāt, tas notika pirms piecdesmit gadiem, kad viņš no kosmosa putekļiem savu Planētu salipināja. Šādi laiku mērot, cilvēka mūžs būtu vien nieka pusminūti garš, bet šoreiz runa nav par cilvēku.

Planēta sanāca skaista, gluda, bet ne ar ko īpašu starp citām neizcēlās. Nācās piedomāt, kā to padarīt vienreizēju un neatkārtojamu. Pirmie divdesmit gadi pagāja karsti, līdz Planēta puslīdz atdzisa, sacietēja, apkalta, un nosvīda, pārklājās ar plānu plāniņu ūdens kārtiņu, tik plānu, ja Planēta būtu cilvēka augumā, tad ūdens dziļākajā vietā uz tās būtu tikai vienu milimetru dziļš, okeāni tikai milimetra desmitdaļās mērāmi, bet tādā visiem zināmā jūrā dziļumu pat izmērīt nevarētu, mitruma tik, cik uz briļļu stikliem elpu uzpūšot. Arī atmosfēra izveidojās nedaudz biezāka par ūdeni dažu milimetru plānā kārtiņā.

Savā lepnumā un uzpūtībā, gribēdams būt labāks par visiem, lai arī Viņš bija tikai viens šajā Visumā, Radītājs pirmo reizi radīja tiešām iepriekš nebijušu lietu – dzīvību. Un tā, kaut arī nemākulīgi veidota, dzīvoja, vairojās, izplatījās pa visu Planētas virsmu. Tad vēl citas dzīvības formas. Dažas dzīvoja, citas nē, bet vienus neveiksmes sagrauj, citus iedzen azartā. Rotaļājās Radītājs ar dzīvību radīšanu, aizrāvās, gribēja pats sevi pārspēt, un arī kļūdām mācījās. Pamazām radītās dzīvības kļuva sarežģītākas, lielākas, dažādākas, tās vairs nebija primitīvas vienšūņu kolonijas, tie bija daudzšūņi, gan augi, gan dzīvnieki. Vispirms ūdenī, tad arī uz sauszemes. Un tā viņš rotaļājās divdesmit gadus dzīvību radīdams, vienu pār otru labāku, vienu pār otru pārāku, arvien lielākus un lielākus, augus un dzīvniekus uz Planētas virsas palaizdams, lai tie dzīvotu un vairotos.

Pirms trim gadiem Radītājs sajutās sasniedzis dzīvības radīšanas meistarības augstāko klasi. Viņš radīja ļoti lielus dzīvniekus. Tie bija spēcīgi un ļoti dzīvelīgi, vairojās, tikai daudz ēda, vēl vairāk nobradāja. Tas izskatījās aizdomīgi, te bija vieta bažām. Šoreiz nācās atzīt savu kļūdu. Tie ēda visu, arī viens otru, un, tāpat tālāk turpinoties, būtu noēduši visu iepriekš radīto, līdz nekas nebūtu atlicis. Pusotru gadu šie lielie dzīvnieki bradāja un postīja, postīja un bradāja. Radītājs cīnījās ar savām šaubām, šausmās skatīdamies, kā tiek postīta viņa Planēta, ko iepriekš ar tādu rūpību bija veidojis, un beidzot neizturēja. Viņš ķēra visu, kas pagadījās un meta uz Planētu, komētas, asteroīdus, sūtīja negaisus, šaudījās ar zibeņiem, pludināja ar ūdeni, atvēra vulkānus, tricināja zemi, visu atmosfēru padarīja par vienu dūmu mākoni, līdz šīs radības tika nobeigtas, un palikušie nobeidzās no bada un aukstuma.

Šausmīga izskatījās šī Planēta. Bojā bija aizgājis gandrīz viss, vairāk kā četrdesmit gados veidotais un lolotais. Visapkārt vieni dubļi un postaža. Bija arī šis tas saglabājies, taču lielāko daļu visu vajadzēja radīt no jauna, pavisam citādi. Radītājs vairs necentās radīt kaut ko lielu, tagad viņš pievērsās skaistumam, harmonijai. Planēta pamazām atkopās. Prasmju un pieredzes bija pietiekoši. Planēta uzplauka par ziedošu dārzu, ar brīnišķīgiem dzīvniekiem, kur katram bija sava vieta. Tā bija paradīze, harmoniska un pilnīga, kas pati sevi baroja pati sevi aizsargāja. Miers bija iestājies uz Planētas. Viņam atlika vien labpatikā uz to nolūkoties. Tomēr nesenā mācība nebija aizmirsta. Tas viss atkal varēja ātri beigties, ja neviens to nekontrolēs un nesargās.

Lai tas turpinātos mūžīgi, un nekad nebeigtos, uz Planētas bija vajadzīgs vēl kāds, kas visu to pārraudzītu. Radītājam galvā ienāca ģeniāla doma, radīt saprātīgu būtni. Šī doma viņam galvā iešāvās tikai pirms piecpadsmit dienām. Piecdesmit gadus Viņš savā radīšanā bija gājis līdz šim mirklim, kas iesākās tikai pirms piecpadsmit dienām. Un četrpadsmit dienas patiešām viņš varēja apmierināts vērot, kā saprātīgās būtnes pamazām iedzīvojas, bet tad notika kaut kas negaidīts. Iestājās pēdējā diena. Saprātīgās būtnes pēkšņi sāka apzināties savu saprātu, un saprātīgi izmantot savu prātu. Sāka būvēt mājas, kurt uguni, pieradināt dzīvniekus, iemācījās audzēt augus, izklīda pa visu Planētu. Tas viss notika tikai vienā dienā, un tad pienāca pēdējā stunda.

Pēdējās stundas laikā tika neskaitāmas reizes pārrakta visa zeme, viss pārstādīts, nocirsts, būvētas milzīgas būves, aizsprosti, tempļi, veselas pilsētas. Visšausmīgākās bija pēdējās divas minūtes, kad saprātīgās būtnes pilnīgi pakļāva visu Planētu, tā pārvilkās ar ceļu tīklu, dzelzceļiem, no Planētas tika izrakts viss vērtīgais, izsūknēts viss dzīlēs paslēptais, savilkti elektrības un sakaru vadu nesaprotami mudžekļi. Saprātīgā būtne iemācījās lidot un peldēt zem ūdens, izveidoja tādu sakaru sistēmu, kas visu Planētu pārklāja ar vienu vienīgu ārprātu, ap Planētas orbītu lidoja neskaitāmi pavadoņi, ka putekļu mākoņi. Viņi sūtīja uz citām planētām savas zondes un aparātus, meklēja sev citas apmešanās vietas. Saprātīgā būtne bija zaudējusi savu saprātu, tā bija kā sērga, kas izsūca visus Planētas resursus, iznīcināja pa gabaliņam vien visu veidoto brīnišķīgo dārzu. Un tas viss notika dažu minūšu laikā, kā sprādziens. Jo tālāk ritēja sekundes, jo postījuma temps pieauga.

Viss piecdesmit gadu darbs, viss rūpīgi veidotais dārzs tika iznīcināts vien pāris minūtēs. Vēl pēc minūtes šī sērga jau izplatīsies pa visu Galaktiku, un tad to vairs neviens neapturēs!

Ko darīt? Kā šo saprāta sērgu apturēt? Kā no tās tikt vaļā uz visiem laikiem?

P.S. Visi notikumi un personāži ir izdomāti. Jebkura līdzība ir uzskatāma par sagadīšanos.

Pateicības Sinilgai un Lapsai18 par idejām nemierīgam miegam.

Sašutuma kliedziens pret debesīm Skrējiens pa apli
citi ieraksti nazis d-grāmatā
Komentāri
Naktsvijole_es: Vienas saprātīgas būtnes pasaka,laba,lai arī ne gluži mierīga!;)
#1
2019-03-05 15:34
nazis: Mieram šeit nav vietas
#3
2019-03-05 19:47
Anita_S: ... jā ... skaista pasaka ... ir par ko padomāt saprātīgām būtnēm! ...
#2
2019-03-05 17:22
nazis: Vēl ir laiks padomāt.
#4
2019-03-05 19:48
jozolsen: 1900.gadā vīrieša vidējais vecums Eiropā bija 43 gadi!!
#5
2019-03-05 20:35
nazis: Tas bija vidējais vecums. Gadījās arī vecāki eksemplāri. 2000. gadā vīriešiem Latvijā bija 63 gadi.
#6
2019-03-05 20:40
jozolsen: vidējais 63 gadi bija PSRS laikā 80.gados LPSR.
#7
2019-03-05 20:43
Pārējos 19 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs

Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.


Iepazīšanās portāls oHo.lv
oHo.lv administrācija neatbild par iepazīšanās sludinājumu un pārējās portālā paustās informācijas saturu.
Apmeklējot oHo.lv Jūs apliecināt, ka esat iepazinušies ar oHo.lv lietošanas noteikumiem un apņematies tos ievērot.
© 2000.
oHo.lv izmanto sīkdatnes, lai darbotos un nodrošinātu Tev lielisku pieredzi.
Vairāk par sīkdatņu veidiem, to izmantošanu un konfigurēšanas iespējam lasiet šeit.
p.s. Mums arī nepatīk visi šie logi un paziņojumi, bet tāda nu ir kārtība 😅