Deja ... pēdējāKad visus bija pārņēmis dejas trakums, kādai blakus esošai dāmai, kura skumji lūkojās uz garām aizdejojošiem pāriem, izteicu netiešu uzaicinājumu. Pietiekoši taktiski, lai viņai nebūtu jābīstas mani aizvainot, ja vēlētos mani atraidīt. Varbūt vēlējos būt vienkārši pieklājīgs, var būt nedaudz žēl viņas palika, jo izskatījās pavisam vientuļa, tāpat kā es. Dejoja viņa tiešām ļoti labi, taču ļāva man, neprašam, sevi vadīt. Tas bija viegli. Šī sieviete labi izjuta ritmu, mūsu soļi saskanēja, viņa tikpat kā nebija jāvada. Mēs, lēnām virpuļodami, iejukām dejotāju pūlī, un bija labi. Viņa iegūla manās rokās, ļāvās liegajām kustībām. Elpa uz mana pleca, roka manā delnā, un mums apkārt viņas kairinošās smaržas, parfīmu mākonis. Šī sieviete baudīja dejošanu, viss viņas ķermenis pakļāvās mūzikai, un viņa smaidīja ar valdzinošu smaidu. Pilnīgi sveša sieviete, taču man šobrīd patika ar viņu dejot. Ar tik labu dejotāju var arī nepraša izjust mazumiņu no dejošanas burvības. Kur tagad ir tā meitene, kuru es pirmo reizi gāju uzlūgt dejot? Nobijies, samulsis, kautrīgs puika, pamanījis jauku meiteni zāles otrā malā. Pirmā reize vienmēr ir neaizmirstama. Saņēmis dūšu, trīs dejas atlicis ar “nav īstā mūzika”, “nav īstā deja”, “nav īstā …”, beidzot bikliem soļiem, nosarcis no uztraukuma vai bailēm, pāri visai zālei ... Un viņa atsaucās. Kautrīgi izvedis turpat deju grīdas maliņā, un … Kas tā par mūziku? Kāda deja jādejo? Ar kuru kāju jāsāk? Viss iepriekš iemācītais bija izdzisis atmiņā, kopā ar visu atmiņu. Sīkiem solīšiem, lai nenomītu viņas kājas, šī kaut kāda deja tika nomocīta un nomīcīta līdz pieklājīgām beigām, pastāvīgi domājot, cik stulbi tāda mīcīšanās no malas izskatās. Samulsums, kauns par neprasmi …, un bezgalīgs lepnums par uzdrošināšanos. Kur viņa ir tagad? Es gribu pateikt tev paldies, ka toreiz neatteici, ka nepameti mani zāles vidū par dejot neprasmi, kā dažas pēc tam to izdarīja … , bet tas bija pēc tam. Grūti pat iedomāties, kas būtu ar mani noticis, ja toreiz to būtu izdarījusi tu, pirmajā reizē. Šobrīd nebūt nejūtu ne kaunu, ne bailes dejojot ar šo valdzinošo sievieti, neskatoties uz sīkām kļūmēm, ko viņa prot viegli nepamanīt. Mēs noteikti izskatāmies labi kopā uz šīs deju grīdas, kur mūs neviens nevēro, un nevienam nav nekādas daļas, kas mēs esam, un kāpēc mēs kopā dejojam. Kur tagad ir tā meitene, kuru nekad netiku uzlūdzis? Jo viņa vienmēr bija blakus, un bez lūguma mēs sakļāvāmies dejā, vienalga kāda mūzika spēlēja … varbūt arī nespēlēja, bet tas nebija svarīgi. Mums bija vienalga viss. Mēs zālē bijām tikai divi, pasaule atkāpās mūsu priekšā, laiks izdzisa, un mēs dejojām cieši sakļāvušies, par dejas soļiem mums nebija jādomā, tie veidojās paši, pie katra soļa mūsu kājas glāstīja otra stilbus, viņas mati smaržoja man sejā, lūpas ik pa brīdim pieskārās manam kalām, un apkārt nebija neviena cita. Tikai es un viņa, un kaislīga deja, baudot viens otra tuvumu. Mēs bijām neprātīgi samīlējušies. Kaislība mums kāpa pāri visām robežām. Ne mirkli mēs nespējām bez otra pieskāriena izturēt, vienmēr rokās sadevušies, apskāvušies, tāpat kā dejā, kur slēpāmies no pasaules acīm, tai pašā laikā pasauli pat neredzējām, tai pašā laikā meklējām durvis, aiz kurām no pasaules paslēpties un iegrimt divvientulībā, izbaudīt otra tuvumu. Kur apģērbs ir lieks, kur glāsti ir dabiski, kur skūpsti vajadzīgāki par gaisu. Kaislīgi pieglausties tuvāk, vēl tuvāk, pa visam tuvu, un palikt tā ilgi, ilgi, pēc iespējas ilgāk un tuvāk, kā divi cilvēki jebkad spējuši būt. Pilnīgā saskaņā un vienotā veselumā, kur nav robežu, kur nav sākuma, nav gala, kur laiks vairs neeksistē, un pasaules troksnis netraucē. Pasaules troksnis mūs iztraucēja, un jebkuram neprātam ir laika cena. Taču mīlētāju kopā pavadītais laiks debesīs tiek skaitīts atsevišķi, nevis pie pasaulīgās dzīves. Vai tad nē? Mūzika tuvojās finālam. Vai es gribētu vēl dejot ar šo sievieti? Ar šo valdzinošo, saldkairi smaržojošo, kurai sievišķība plūst pāri malām, acīs laimīgs mirdzums, pateicība, šķiet pat nedaudz no dievināšanas? Varbūt. Vai es gribētu ar viņu neprātīgā kaislībā aizmirst laiku un visu pasauli? Laikam jau nē. Kas ir kādreiz bijis, tas vairs nekad nebūs tā ... Vairs nē … |
