Kā es gandrīz tiku pie bērnaKādā karstā vasaras dienā biju nolēmusi doties pārgājienā. Plāns bija tikt līdz jūrai un pēcāk jau gar krastu - kur acis rāda. Ceļa sākumā pēkšņi sastapu savu senu paziņu. Kādu laiciņu bijām pastrādājuši vienā darbavietā, pačatojuši par emocionālām figņām un kādas divas reizes viņš bija centies ar mani arī pārgulēt (nesekmīgi, jo man viņš šķita pārāk jūtīgs un kaulains). Sen nebijām redzējušies, tikšanās bija draudzīga. Viņam līdzi bija mazs meitēns, apmēram 5 gadus veca, mulata, skaistākais bērns kādu jebkad biju redzējusi! Kaut kā mans draugs bija paspējis pārgulēt ar tumšādaino un kļūt par vientuļo tēvu. Arī viņi bija nolēmuši doties pārgājienā. Šķita laba ideja pārgājienu turpināt kopā. Izteicu ideju par jūru, bet draugs bija kategoriski pret. Vienojāmies, ka ceļu kopā varam mērot līdz piejūras mežam un tālāk jau turpināt pārgājienu atsevišķi. Te pekšņi papucītis nolemj atlaisties zālītē turpat - ceļa malā, kur garām noritēja samērā intensīva satiksme. Kļuva skaidrs, ka draugs ir palielā alkohola reibumā. Kaut kādā jocīgā mātišķuma uzplūdā sāku jautāt vai viņi nav izsalkuši, piedāvāju pa ceļam nopirkt ko ēdamu. Draugs atmeta ar roku, ka viss kārtībā, bet meitenīte teica, ka līdzi esot banāns. Teicu mazajai lai iečukst man austiņā - varbūt ir kāds ēdiens, ko viņa tiešām vēlētos. Viņa bikli iečukstēja, ka varbūt kāda maizīte. Sapratu, ka banāns bija visa viņu šodienas maltīte. Draugs turpināja vāļāties zālītē, bet es ierosināju meitenītei ceļu līdz mežam turpināt kopā, bet tēti tur pagaidīt. Meitēns bija sajūsmā, paķēra savu mazo mugursomiņu un teica, ka būs mums "meiteņu pasākums"! Arī es laimīgi paņēmu bērna rociņu, bet tad atcerējos, ka nebijām taču savus plānus saskaņojušas ar tēvu. Principā tā varēja skaitīties kā bērna nolaupīšana. Un arī man savos 30 gados ir "bērna prāts", jo nesapratu ko vairs darīt... Tā nu šādās dziļās pārdomās mans sapnis beidzās un es pamodos. |