vārdi

Tāda publiska dienasgrāmata ir diezgan komplicēta lieta. Vai tas ir īpašs komunikācijas veids, vai vienkārši pārdomu izklāsts? Ar bailēm šorīt atvēru oho, lai paskatītos kas būs ierakstīts komentāros… nav nemaz tik traki

Domāju , ka visiem mums ir nācies publiski runāt. Lielākā vai mazākā auditorijā vai grupā. Galīgi bez runāšanas šodien nevar iztikt, tomēr palēnām viss kļūst virtuāls , bezpersonisks un lasīšana aizņem daudz vairāk laika nekā dzīvas sarunas.

Vieniem nemaz nedod ēst - ļauj tik parunāt.

Ir dažādi cilvēki, vieni var runāt bez gala, vienalga par ko… citi turpretī klusē un domā bez gala – teikt , vai neteikt… Vēl kādi nefiltrē paša teikto, citi sagatavo runas , katru vārdu uzrakstot pareizā izcēlumā. Vēl ir tādi , kas uzmet tikai saturu , un tad improvizē….

Improvizētāji ir interesanti sarunu biedri, nekad pēc vārda kabatā nav jālien, tas ir uz mēles. Kā lai saprot ko citi saka, kā lai izfiltrē patiesību no vēlamības formas? Es pazīstu daudz cilvēkus, tos kurus pazīstu ilgāk saprotu labāk, ar kādu koificentu teiktais ir jādala, vai kas nav nopietni jāņem. Ir tādi - kuriem katrs pateiktais vārds ir ar svaru un savu nozīmi.

Ir tādi ar kuriem kopā klusējot viss ir skaidrs…

Vai nav vienalga , kā mēs socializējamies? Galvenais lai mūs saprot.

Man sāk iepatikties savu domu uzrakstīt. Kāpēc? Tāpēc , ka es to uzrakstot pārlasu un pats pārdomāju, vai tas tiešām ir no sirds , no manis? Vai vēl kas ir nepateikts? Vēl varbūt tāpēc , ka nav vairs tik tuva dvēsele , kurai var teikt visu kas prātā - zinot, sapratīs jau no pusvārda.

Gramatika nav mana stiprākā puse, tomēr es cenšos par savu bazaru atbildēt rakstiski.