|
|
etna dienasgrāmata
| Pirmdiena 11-10-2004 10:28 |
|
10 |
Divas klintis, katra savā pusē bezdibenim... Es rāpjos ārā no bezdibeņa pa vienu no klintīm ... rokas asinīs, ceļi noberzti...sāp...grūti...virsotne liekas tik tālu.... Beidzot es esmu sasniegusi virsotni ? tā ir kaila, akmeņaina un nav ne kādas dzīvības....Bet tur tālumā aiz bezdibeņa aizas ir otra klints, kura vilināt vilina ar savu zaļumu, kokiem, putniem...
Te no kaut kurienes atskan Balss:
- Tu gribi nonākt tajā pusē aizai?
- Jā! Tur ir tas, ko es vēlos!
- Tad ko Tu gaidi?
- Es nevaru...Nav tilta, bet pārlēkt nav iespējams ? tas ir par tālu...
- Aizmirsti! Aizmirsti visu, ko Tev ir mācījuši par fizikas likumiem. Ir tikai aiza, Tu, un Otra puse! Notici tam, ka Tu vari un lec! ... Lec! Un tici tam, ka Tu to vari!
- Bet, ja mana ticība ir pārāk vāja un, ja lēciena vidū, es to zaudēju, nobīstos un krītu?
- Tad kritienā notici tam, ka vari lidot! Lidot uz augšu! Galvenais ? domā un tici!
Manī kaut kas notrīc un pārvēršas... ienāk pārliecība saviem spēkiem un es...lidoju... vienkārši pārlidoju pāri aizai... esmu Otrā pusē ? Dzīvības pusē...
Balss pārsteigti jautā:
- Kāpēc Tu nelēci?
- Man vieglāk bija uzreiz noticēt tam, ka es varu lidot! Es neesmu diezko laba sportiste...
Es pirkstu galus pārvelku pāri tuvējiem koku stumbriem, mirkli paklausos putnu dziesmās, padzeros ūdeni strautā...tad pieeju klāt klints malai un sāku iet pāri bezdibenim...
- Ko Tu dari?!
- Eju pāri... tagad man te ir tilts...es to zinu...
- Kālab Tev ir vajadzīgs tilts, ja Tev ir Otra puse?
- Lai pārietu pāri ... un paskatītos uz Otru pusi no malas... reizēm tas ir tik ļoti nepieciešams, lai novērtētu to, kas tev pieder... Un vēl lai pasēdētu tilta vidū, un pašūpotu kājas virs bezdibeņa...un palūkotos ...
- Tu maz saproti, cik bīstami ir lūkoties bezdibenī?
- Jā...., bet ? es lūkošos bezdibenī un viņš skatīsies manī... un nekas nenotiks, jo bezdibenis jau ir manī un es viņā ? mēs esam viens nedalīts veselums ? mēs viens otrā esam jau bijuši un viens otru pazīstam... Tagad es zinu, ka ar viņu nevajag cīnīties, bet iemācīties sadzīvot...Es kritīšu un atkal celšos...un atkal kritīšu un man būs Nekas un Viss... Kālab Tu man nepateici, kam ir jānotic, pirms es sāku rāpties pirmajā klintī?
- Lai Tu noticētu, ka viss ir pa Īstam..., kamēr nesāp, kamēr viss nāk viegli ? ticība sev nerodas...Turklāt ir jāredz kā mainās pasau |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
