Ziemassvētkus gaidot.

Domāju, ko rakstīt vai nerakstīt, bet lai nu būtu... manam personīgajam rakstītpriekam. Iedvesmai, uz galda saldumu traukā cepumus nomainījušas piparkūkas un veikalu plauktos jau parādījušies mandarīni. Pēc auksti, lietaini, vējainas dienas ar baudu var uzvilkt vilnas zeķes un apsēsties uz mazā koka ķeblīša pie malkas plīts durtiņām. Tad ir labi, ja klēpī ierāpjas kāds resns, murrājošs kamols, kas ar savām dzirnaviņām kliedē skumjas. Daudz netrūkst, ka gribētos lai kaut kur pie sienas būtu sīpolu virtenes un tur čabinātos kāds taurenis vai circenis. Uz skapjaukšas kartona kastē bērnības eglīšu rotājumi, lielās trauslās bumbas dažreiz pat netiek izņemtas, tāpēc dzirdama klusa sačukstēšanās, un grūstīšanās, kuri tie būs, kurus šogad izlaidīs no kastes. Vates piciņas un enģeļmati, bārkšainās konfektes no tālajiem 80tiem, kas jau gadiem vairs nav ēdamas. Salavecis kā vienmēr ļoti steidzīgs, bet pa tumsu kupenā iespraudis slēpes mazām bērnu kājām... Katra pārsliņa ir kā maza zvaigznīte, bet katra zvaigznīte nekad nebūs pārsliņa.

Ārpus šī, sniega vēl nav un patiesībā par to prieks. Jo reālā dzīve ir ārpus pasakām.