Šķietami vienādi

Sanāca iepazīties ar kādu audžuģimenē nonākušu bērnu. Nezinu precīzi, kā viņam klājas, bet vēroju no malas. Pirmais, kas nāk prātā, - kā varēja vecāki un radi negribēt paturēt tik labu bērnu. (Gan jau, ka visi bērni ir labi.) Bet es, protams, nevaicāju pašam, kā tā sanācis, - nebūtu taktiski un pārāk mazs netrenētām sarunām par tik dziļām tēmām. Vēl es ievēroju, ka tie bērni, kurus pamet, ātrāk pieaug. Ātrāk ir patstāvīgs, ātrāk kaut kur dodas, pats organizējas, gandrīz kā mazs pieaugušais. Tā stāsta, ka tiem, kam nav droša bērnība, tie bērni ātrāk pieaug. Nav nekāds joks augt bez vecākiem, dzīvot pie svešiem cilvēkiem, paklausīt un izdzīvot. Tas ir ļoti nopietni, arī mazam. Vēl iekrīt acīs, ka bieži bērns iet bez cepures, basām  kājām, jo nevienam nav laika auklēties. Tiesa, tā it kā nav problēma, - var arī norūdīties.

Tas arī viss. Nekas sevišķs. Bet tajos cilvēkos, tādos mazos bērnos, tādos no neveselām ģimenēm ir kaut kāda svilpojoša tukšuma sajūta, ar kuru viņi dzīvo un kuru var pamanīt, sadzirdēt, saredzēt, ja redz un dzird. Tie ir bērni, kas iemācījušies pielāgoties un arī paši sadzirdēt, saredzēt un, ja vajag, izsisties. Iespējams, tajā arī ir kaut kas labs. Bet vienlaikus arī kaut kas skumjš. Un laikam jau skumjais vairāk. Jo krietnas īpašības var mācīt pārdomāti stabilā ģimenē. Nevis iegūt īpašas īpašības traumētā vidē, bet pēc tam tās traumas vēlāk tāpat nāk līdzi un tāpat izpaužas.

Zināt, kā ir. Ir bērni kā bērni. Un ir bērni, kuri jau ir spiesti būt pieaugušie un dzīvot pēc citiem noteikumiem, šķietami netaisnīgākiem. It kā viņi izskatās vienādi, tādi paši kā citi, bet viņi nav tādi paši kā citi. Un lielākā daļa nesīs sevi tādu tukšuma un pamestības sajūtu. Nepateiktu, apzināti nesajustu. Ik pa laikam kaut kur tādus bērnus pamanu. Un to, kā viņi atšķiras.