Jautra nedēļa.

Reizēm jau uznāk tas slinkums, bet tad atkal saņemos un viss notiek. Šonedēļ jau ir bijuši divi bateriju uzlādēšanas brīži. Vakar biju uz Valtera Krauzes pasākumu, atslodzes vakars, pasmieties, atpūsties. Vislielāko piepildījumu manām baterījam piespēlēja viena no manām draudzenēm, man viņas ir divas. Galvenais, ka viņām viena lieta ir pilnīgi vienāda. Trešdiena, zvana man telefons, svešs numurs, atbildu. Sauc mani vārdā, uzvārdā, nu jā tā esmu es. Vīrieša balss sāk skaidrot, ka lasījis manu sludinājumu, kur es meklēju deju partneri. Viņš būšot īstais, sauc visas dejas pēc kārtas, kuras viņš prot. Atbildu, ka nekādu sludinājumu neesmu likusi, tad viņš sāk teikt , ka esam mācījušies vienā skolā, sauc savu vārdu. Protams man ir skaidrs no kuras puses pūš vēji, bet interesē ko nu vēl par ūdeņiem lies. Sāk stāstīt kā viņš manu dzeju lasa, ka es jau skolas laikā rakstījusi. Pupu mizas, skolas laikā to nedarīju un mūsu skolā tāds nemācījās. Viņš jau nav pirmais, kurš tiek uzsūtīts, tikai ir viena nelaime, tā '' režisore'' būtu pamainījusi to scenāriju, jo visi vienādi stulbi. Tai ''draudzenei'' šķiet, ka viņa ļoti asprātīga, gandarījumu viņai sagādā, ja var man uzsūtīt kādu veci ar kuru kopā iedzer un jautrojas. Citiem viņa var te stāstīt ko grib par mani, tas mani neskar, bet es zinu kas aiz viņas maskas slēpjas un tas mani priecē.