Unisons

Pēdējā laikā ar vien vairāk saskaros ar domu par kopābūšanu - kopādarīšanu. Viss būtu ok, tikai nezin kāpēc man liekas, ka tas velk nedaudz kaut kur ... galējībās. Diez - tuvāk sirdij?:) Un  ne  tieši kopābūšana, bet ideja pati, kas dažādi apspēlēta, veido kaut kādu domu telpu. Un tā tiek pārvērtēts viss dzīves gaitā un cilvēki seko... mēģina.. domā...un atkal seko. Bet kaut kur tur  ir sava jēga.

Lai vai kā, interesanti, ka ir pētnieki, kas mēģina pierādīt un pierāda sinhronizācijas saikni ar  apmierinātību ar dzīvi. Un ko viņi atklāja? Zviedri, ejot atvaļinājumā  vienā laikā, mazāk lieto AD. Jo vairāk cilvēku vienlaicīgi iet atvaļinājumā, jo lielāks atslābuma mākonis virs tautas galvas:))  It kā saprotama lieta. Vairāk vari pavadīt laika ar sev tuviem / tuvākiem un ne tik tuviem cilvēkiem.  Sabiedriskā  laika regulēšana? :) Sihronā kustībā? 

Par sinhronitāti... Esot evolucionārie biologi, kuri uzskata, ka mūzika kā fenomens, kuru  grūti pamatot ar Darvina dabisko atlasi tikai kā patīkamu blakusproduktu,   - iespējams izveidojās  kā līdzeklis lielu karotāju cilšu koordinācijai. Kusties unisonā apstākļos, kuros cita veida saziņa būtu izrādījusies  pārāk apgrūtinoša.