Pārdomas

Ik pa laikam domas atgriežas pie notikumiem vasarā. Vējš pamazām nodzēš pēdas smiltīs, bet sajūtas nepazūd. Kāpēc viss nevarēja beigties savādāk? Vai tā ir uzticība visaugstākajam, ka viņš zina vislabāk, kas mums katram vajadzīgs? Dziļi sirdī es saprotu, ka Tev bija vajadzīgs laiks, lai sakārtotu sevi un pabūtu savā "bezdibenī", no kura katrs ceļas ārā jaunā līmenī. Es zinu, jo arī esmu tur bijusi. Tu teici, kam lemts būt, tas notiks. Tik grūti to pieņemt! Prāts veido kombinācijas,   grib diktēt noteikumus un aplaužās, jo nekas nenotiek  kā gribētos. Pamazām pieklust domas un klusi čukst:

Uzticies sev, savai sirdsbalsij, viss notiks kā jānotiek.