Strīpainītis

Pār tumšo ielu vāji spīd laternas. It kā tās nevarētu izlemt, vai ir vērts izgaismot šo pasauli vai tomēr labāk palikt pie taupības. Gaisma knapi skar asfaltu, un ēnas rada sajūtu, ka aiz katra stūra slēpjas kāds noslēpums. Un, protams, tālumā mīņājas melns kaķis. Uzreiz ieslēdzas iztēle. Varbūt jāiet pa citu ceļu? Galu galā, kāpēc izaicināt likteni, ja var vienkārši izvēlēties citu maršrutu? Nekas, ja nu kas, trīs reizes pārspļaušu pār kreiso plecu. Drošības pēc. Ar māņticību joki mazi - it īpaši tumsā, kad pat laternas uzvedas aizdomīgi. Bet pagaidi... Varbūt tas nemaz nav melns kaķis? Varbūt tas ir strīpainās no tās mājas? Kaķis nesteidzīgi šķērso ielu un ērti iekārtojas zālītē ceļmalā. Sēž un skatās, protams, visa mana panika viņu absolūti neinteresē. Viņam, acīmredzot, ir svarīgākas lietas darāmas - piemēram, sēdēt. Lēnām tuvojos kaķim, cenšos saglabāt ārēju mieru, lai gan iekšēji vēl neesmu pieņēmusi galīgo lēmumu par iespējamo nelaimes vēstnesi. Un tad - jā! Urā! Tas tiešām ir strīpainais - mazais pūkainais kaimiņš! Izrādās, reizēm ir ļoti noderīgi pazīt vietējās apkaimes kaķus. Īpaši, tad ja tumsa, slikts apgaismojums un gadsimtiem senas māņticības sāk kopīgi plānot manu vakara pastaigu. Labi, ka pārliecinājos par kaķa kažoku. Nevajadzēja mainīt ceļu, lai veiktu nelielu līkumu un trīs reizes nevajadzēja spļaut pār plecu. 

Mākoņlauks - YouTube