Alga.

Jau kuro rītu ieslēdzot datoru pirmais ko tajā ieraugu ir palīdzības lūgšana no līdzcilvēkiem. Tas ir nenormāli, ka ļoti slimiem cilvēkiem, kuri grib dzīvot, izaudzināt savus bērnus jāprasa palīdzība. Es pat nevaru iedomāties kā var justies tie cilvēki. Viņiem atliek tikai cerība. Nākas lasīt vārdus, konsīlijs nolēma, ka varētu palīdzēt zāles, bet valsts tās neatmaksā. Ko darīt cilvēkam, kuram nav naudas, bet dzīvot grib? Pēdējā laikā ļoti daudz palīdzība ir vajadzīga gados jauniem cilvēkiem. Gados veciem cilvēkiem vispār vairs nav uz ko cerēt, nelikvīdi. Tad paklausoties un palasot ko runā mūsu sevišķi apdāvinātā valdība, gribās paņemt nātres un kārtīgi ar tām nopērt , lai nekad neizmirst kā tas sāpēja. Veselības ministram padsmit padomnieki, un cik tad izmaksā tāds veselības ministrs ar saviem padomniekiem? Katrs tirliņš mūsu valstī var tikt par ministru! Vajadzīgas tikai pareizās rokas un ziepes. Valsts ir iedzīta parādos, neviens ne par ko neatbild. Vai tiešām nav kauna skatīties cilvēkiem acīs un teikt, pats esi vainīgs, neproti strādāt un dzīvot. Es ļoti ceru, ka katrs tomēr beigās saņems savu algu!