Mazās laimītes.

Dzīvosim mēs šodienai, neviens nezina ko nesīs rītdiena. Baudīsism mazus laimes mirkļus, kurus liksim vienā lielā. Jāprot tikai tajās it kā necilajās lietās saskatīt skaistumu vai ko neparastu. Pilnmēness. Nu kas tad tur mēness kā mēness. Pavēro! Liela, sārta ripa, kura ik pa brīdim pazūd aiz meža, bet pēc laiciņa pārdomājis atkal izlien no savas slēptuves un apgaismo nakts tumsā mūsu ceļu. Priecāties par laternu, kura tumsā izgaismo kļavu dzeltenās lapas, kuras pa vienai vien zemē krīt. Priecāties par rudenīgo pastaigu pilsētas ielās. Tas nekas, ja tevi tur nesatiku, bet atmiņas senās nekur nepazūd. Dzirdēt kliedzam rīta miglā dzērves, mežā ziedam viršus. Atliek to tikai saskatīt un dzīves skaisto mirkļu kamolā tos tīt. Dzīvosim jau šodien, rīt būs cita diena un nevar zināt ko vējš tajā atnesīs. Rudens krāsu bagātībā pilns, paņem sārtu lapu pie sava vaiga liec, izsmaržo rudens smaržu.