Kad tuvība biedē, bet distance sāp

Izkodu vēl vienu attiecību paradoksu par trauksmainajiem un distancētajiem.

Jau stāstīju, ka trauksmainie un distancētie tādi palikuši dēl bērnības ģimenes pieredzes disfunkcijas.  Disfunkcija it kā varot būt vienāda, bet viens aiziet distancē, otrs – trauksmē. Tomēr es atradu precīzāku teoriju.

Ja ģimenē ir bijusi vardarbīga attieksme, slikta attieksme, tad cilvēks nomierinās aizbēgot – burtiski vai emocionāli, izolējoties. Cilvēks jūtas drošībā – distancē.

Ir nākamais paradokss – ja cilvēks ir bijis atraidīts, tad viņš piesaista situācijas, kur viņu atraida. Ar tās pašas trauksmes palīdzību – rodas svarīgas attiecibas, ieslēdzas trauksme, un tā pati trauksme var otram likt atkāpties. (Tas var kombinēties ar citām pieredzēm, ka izvēlas nepieejamus partnerus (kā nemīlošos vecākus), nemāk pamanīt viņu nepieejamību (jo uz to nav reakcija), var stipri pieķerties (lai beidzot nepazūd), ieslēdzas iracionāla trauksme (kas otru biedē) un atkal tiek atraidīts.

 Mums šis stāsts ar manu pēdējo draugu nostrādāja.

Turklāt viņš attiecībās spēj viegli ieiet, bet pēc tam aiziet distancē.

Es attiecībās grūti ieeju (arī to pašu traumu dēļ), bet pēc tam stipri piesaistos un ieeju „tuvumā”.

Iespējams, tāpēc mēs saderējām sākotnēji – viņam derēja tāds distancēts „iegājiens” no manas puses, man derēja viņa „straujā un izlēmīgā ieeja”, kas caursita manu distancētību. Pēc tam es aizgāju „tuvībā”, bet viņš „distancē”. Viņam rada trauksmi otra tuvība, man otra distance.

Un it kā ar to vēl nebūtu gana, no „tuvības” (emocionālas, potenciālajām saistībām, pienākumiem, iespējamām prasībām, brīvības atņemšanas) viņa veselība psihosomātiski sabruka. Kaut arī ir ļoti stiprs, sevi kontrolējošs cilvēks, bet sabruka ne pa jokam. Kā nopratu no viņa stāstiem, arī agrāk uz stresu veselība reaģēja noteiktā, destruktīvā veidā. Un ar mums atkārtojās. Psihosomātiku ir ļoti grūti saprast, bet nu jau sapratu – ārkārtīgi trauksmani reaģēja uz „tuvību”. Psihosomātiku varēja ārstēt pie psihoterapeitiem, jo otrs nevar būt atbildīgs par otra bērnības traumām. Un viņš problēmu risināja sev pazīstamā veidā – ar bēgšanu, ar radikālu distanci, ar  iziešanu ārā no attiecībām atpakaļ brīvībā.

Un tad viņš trāpīja pa manu pašu traumējošāko vietu – „kad tuvs cilvēks pazūd, izgaist”. Tad viņš sabrucināja mani. Un tāpēc es arī par to visu sāku interesēties. Jo mani tāds sabruciens skar ļoti spēcīgi. Kamēr man cilvēks nav svarīgs, tikmēr man nekāda riska nav. Kad kļūst svarīgs, tad tas arī kļūst par lielāko riska faktoru. Man šī problēma jāizķidā pa soļiem un ļoti jāseko līdzi, kas ar mani notiek.

Uz viņu pat grūti dusmoties. Viņam patiešam bija slikta bērnība. Viņš nestāstīja, cik slikta, bet ļoti – „viens vecāks bija nežēlīgs, otrs neaizstāvēja” un pusaudžu gados aizbēga no mājām un dzīvoja uz ielas. Bet ir ļoti intelektuāls, disciplinēts (pārkontrolētājs – kas arī traumas sekas), daudz dzīvē izdarījis, sasniedzis, bet uz attiecību rēķina – no savām traumu lamatām tā arī nav spējis iziet ārā. Viņam ir bijušas vairākas ilgtermiņa attiecības, bet, kā es nopratu, vinš visās ir iegājis „distancē” – un tik ilgi tā dzīvojis, kamēr otra puse aizgājusi. Bet viņš pēc rakstura nav „sausiņš”. Kad sāk attiecības, māk būt gan ieinteresēts, gan interesants, runātīgs utt.utt Bet tikko ieiet attiecībās, tā ieslēdzas „vajadzība pēc distances”, ko nesaprot ne viņš pats, ne otrs. Un tas nav nekas teorētisks, bet viņa gadījumā tas ir ļoti nopietni. Lai organisms sabruktu no „tuvuma’, tur apakšā ir jābūt kapitālai traumai. Un man ir ļoti kapitāla trauma no „attālināšanās” un „aiziešanas”. Un tas arī ir ķermeņa un psihes darbības līmenī. Bet, ja ar to mērķtiecīgi cīnās, atpazīst sevī, izprot sevi, sadala par pirmreizinātājiem savu traumu......Bet daudzi psihoterapeiti arī iesaka to nedarīt, jo tas patiešām nav ne viegli, ne ātri, ne kurš katrs spēj sevī tā kapāties un kapāties pa „atkritumu tvertni” – pa savām negatīvajām izjūtām, kuras kā ritenis atgriežas.

Tātad formula sekojoša:

viņa aizsardzība = distance;
mana ievainojamība = distance.

Un otrādi:

mana drošība = tuvība;
viņa iespējamā ievainojamība = tuvība.

Tas ir gandrīz perfekti traģisks mehānisms. Viņš dara to, kas nomierina viņu, un ar to ievaino mani. Es tiecos pēc tā, kas nomierina mani, bet tas potenciāli palielina viņa saspringumu.

Kopumā mans secinājums ir tāds, ka man jāizvairās no situācijām, kur man draud pamešana pēc pieķeršanās. Man tāpēc gribas varbūt vispār neiet attiecībās, bet tā arī būtu  “gļēva bēgšana”, nevis risinājums. Bet tad es varētu vismaz mehānismu izstrādāt, kā samazināt savu sabrukuma iespēju. Un viens no tiem ir – totāli izvairīties no tādiem ar noslieci uz “izteiktu distancētību”. Izņēmums varētu būt tikai tad, ja otrs arī apzinās savu problēmu un abi pie tā strādā. Bez tā attiecības ir nolemtas neveiksmei – to saka arī psihoterapeiti. Bet manā gadījumā vieglāk vispār ir atkāpties, tiklīdz pamanu “noslieci uz ditancētību”, un nemaz neiet iekšā ar savu trauksmi, pat centīgi kontrolēto. (Paradokss ir tāds, ka trauksmainie un distancētie bieži komplektējas kā pāris un viens otru “pamoka”.)

P.S. Domāju, ka viņš nemaz nezin, kā viņam izdevās mani sabrucināt. Viņš domā, ka viņš visvairāk cieta. Bet tas vēl ir jautājums, kurš vairāk. Kad viņš izgāja no attiecībām, viņam tiešām iestājās atvieglojums un pakāpeniska atveseļošanās. Toties man sabrukuma krīze. Un droši vien mēs abi zinām, ka otrreiz to mes nevaram atļauties - ne es, ne viņš. Tāpēc viņš, cik zinu, ir nolēmis iesaistīties tikai "attālinātajās attiecībās". Bet es tādas negribēju jau no sākuma. Un mana stratēģija ir pretēja - uzlikt stiprākus filtrus. Es to visu reflektēju. Bet vai viņš - diezin vai. Tāds skaists 2 traumētu cilvēku mīlasstāsts sanāca.