Korintiešiem 7:1–7

paul the apostle of christ

quid es veritas

atbildi!

kas ir pavils

Pāvils sāk ar korintiešu jautājumu par atturību — vai kristietim vispār labāk izvairīties no seksuālām attiecībām. Viņa atbilde nav “sekss ir netīrs”. Viņš saka: laulībā vīram un sievai ir pienākums dot viens otram laulāto tuvību. Tas ir abpusējs, nevis tikai sievas pienākums pret vīru.

Tad nāk 4. pants, kuru tu citēji: ne sieva viena pati valda pār savu miesu, bet arī vīrs; un tieši simetriski — ne vīrs viens pats valda pār savu miesu, bet arī sieva.

Un 5. pants uzreiz nosaka robežu: laulātajiem nevajag vienam otru seksuāli atraidīt, izņemot pēc savstarpējas vienošanās, uz laiku, piemēram, lai veltītos lūgšanai; pēc tam atkal būt kopā, lai ilgstoša atturība nekļūtu par kārdinājuma avotu.

Tad 6.–7. pantā Pāvils piebilst, ka to saka kā atļāvumu/padomu, nevis pavēli visiem precēties. Viņš pats augstu vērtē neprecētu dzīvi, bet saka, ka katram ir sava Dieva dāvana — vienam viena, citam cita.

Tātad visa fragmenta doma nav vienkārši:

“sievas miesa pieder vīram.”

Pilnā formula ir daudz radikālāka:

“laulībā jūs sevi savstarpēji atdodat viens otram.”

Vīram nav privilēģijas, kuras sievai nebūtu. Pāvils uzraksta gandrīz perfektu simetriju: viņas ķermenis tev — tavs ķermenis viņai.

Un interesanti, ka tieši nākamajā pantā ir savstarpēja vienošanās. Tāpēc šo tekstu grūti lasīt kā licenci vienam laulātajam vienpusēji piespiest otru. Drīzāk tā ir laulības seksualitātes teoloģija: nevis “es un mans ķermenis”, bet “es sevi esmu devis tev, un tu sevi esi devusi man”.

Tas jau ir daudz tuvāk tam “mana sieva — un es viņas”, ko tu pirms brīža mēģināji man pateikt.