Kā izšķirties ar cieņu

Paldies maniem bijušajiem, kuriem pirms šķiršanās pietika drosmes apsēsties un visu mierīgi izrunāt. Parasti iniciatīva nāca no manis - man vienmēr ir bijis svarīgi nevis aizcirst durvis, bet vispirms saprast, kas aiz tām palicis nepateikts. Varbūt tieši tāpēc šodien, satiekoties uz ielas, varam viens otram pasmaidīt, parunāt un paiet garām bez rūgtuma. Laiks ir nolīdzinājis asākās malas, un, kaut kādā ziņā, gandrīz visi ir atzinuši, ka mūsu šķiršanos tomēr nožēlo. Bet tie, kuri toreiz nerespektēja manu vēlmi visu izrunāt, manā atmiņā nav palikuši kā cilvēki, pie kuriem gribētos atgriezties ar domām. Jo dažkārt attiecību beigas nav sāpīgākais. Sāpīgāk ir apzināties, ka otrs cilvēks pat negribēja pielikt punktu ar cieņu. Viens no tādiem pēc laika ilgi mēdza parādīties manas darbavietas tuvumā. Kāpēc? Godīgi sakot, nezinu. Varbūt dažām lietām cilvēki paši nespēj pielikt punktu un cer, ka to izdarīs laiks. Es savējos punktus esmu salikusi. Bez naida, bez atriebības un bez vēlmes kaut ko pierādīt. Jo dzīve pati ļoti labi prot parādīt, ko cilvēks ir pazaudējis. Un dažkārt vislabākā atbilde ir vienkārši mierīgi dzīvot tālāk.

LEONIDAS - STEREO LOVE - YouTube