Kā maza lūgšana...

Nezināms autors. Kāds varētu skaistu melodiju piemeklēt . 

Zem akmens

Es nezinu, kāpēc vēl ilgojos,

ja zinu — atpakaļceļa nav.

Kāpēc tavs vārds vēl klusi elpo

tur, kur sen jau klusumam jābūt.

Es aizveru acis — un tu esi,

atveru — tikai tukšums paliek.

It kā mana sirds vēl gaidītu,

lai tu reiz tomēr pārnāktu.

Es gribētu izraudāt tevi ārā,

izrakstīt katru sāpošo vārdu,

salocīt to visu mazā lapiņā

un aprakt dziļi zem zemes.

Nolikt virsū smagu akmeni,

lai nekas vairs nekustas,

lai vējš neizceļ atmiņas,

lai nakts tās neaiznes pie manis.

Un tad aiziet.

Bez skatīšanās atpakaļ.

Bez jautājuma — “kāpēc?”

Bez cerības, kas vēl klusi sāp.

Bet varbūt sirds nav akmens.

Varbūt tā nevar vienkārši aizmirst.

Tā tikai pamazām iemācās

nesāpēt par to, ko vairs nevar paturēt.

Un varbūt kādu rītu

es ieelpošu bez smaguma krūtīs

un sapratīšu —

es tevi neaizmirsu.

Es vienkārši beidzot

atlaidu.